Gerhards: Visdrīzāk nebūšu labs visiem (Intervija portālā Nozare.lv)

Intervija publicēta ar Nacionālās informācijas aģentūras LETA atļauju


Jaunais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards par pieredzes trūkumu ministra amatā noteikti nevar sūdzēties. Viņš savulaik ir ieņēmis gan satiksmes, gan ekonokmikas ministra amatu, kā arī iepriekšējā valdībā bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Gerhards intervijā aģentūrai LETA atzīst, lai gan vienmēr bijis vērsts uz to, lai atrastu kompromisu un Latvijai, Latvijas lauksaimniekiem izdevīgus risinājumus, visdrīzāk nebūs labs visiem. Vienlaikus viņš sola aktīvi cīnīties par Latvijas lauksaimnieku interešu ievērošanu Eiropas Savienībā, kā arī panākt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes piemērošanu ne tikai dārzeņiem, bet arī svaigai gaļai, zivīm, pienam un olām.


Jums ir plaša pieredze ar ekonomiku saistītos jautājumos, esat bijis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, bet kā ir ar lauksaimniecību un mežsaimniecību? Vai iepriekš esat saskāries ar šīm nozarēm?

 

Ņemot vērā Zemkopības ministrijas (ZM) vēsturi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, esmu pirmais ministrs, kas ir atnācis ar iepriekšēju pieredzi ministra darbā. Kas attiecas tieši uz pieredzi lauksaimniecībā, tad 90. gadu vidū esmu bijis paju sabiedrības "Naukšēni" valdes loceklis. Tajā laikā tas bija viensno lielākajiem Ziemeļvidzemes lauksaimniecības uzņēmumiem, kas viens no pirmajiem specializējās rapšu eļļas ražošanā. Esmu darbojies arī lielu Latvijas uzņēmumu pārvaldē. Savukārt, ja mēs runājam par izglītību - iepriekš esmu mācījies tautsaimniecības plānošanu un lauksaimniecības ekonomiku, lauksaimniecības ražošanas tehnoloģiju un pārtikas tehnoloģiju. Diplomdarbs man bija par 1920. gada agrāro reformu Latvijā. Līdz ar to domāju, ka lauksaimniecības nozarē man ir pietiekami liela pieredze.

 

Vienlaikus dažu lauksaimnieku nevalstisko organizāciju pārstāvji ir pauduši bažas, vai jūs esat pietiekami ieinteresēts lauksaimniecībai būtisku jautājumu risināšanā. Kā jūs to komentētu?

 

Nacionālā apvienība un koalīcija mani ir deleģējusi šim amatam, un man ir jābūt cilvēkam, kurš aizstāvēs Latvijas lauksaimnieku intereses un skatījumu uz nākotni. Tas būs jānodrošina Briselē, kur šis gads būs īpašs. Vides aizsardzības un reģionālāsattīstības ministrijai bija ļoti plaši pienākumi Latvijas prezidentūras laikā, un man bija jāsastrādājas ar virkni Eiropas komisāru. Domāju, ka man šī pieredze ļoti palīdzēs Briselē.

 

Es gan visdrīzāk nebūšu labs visiem. Man kā nacionālās apvienības politiķim ir bijušas ļoti asas diskusijas ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi (LOSP), tostarp par migrācijas jautājumiem. Bet es esmu vienmēr bijis vērsts uz to, lai mēs atrastu kompromisu un Latvijai, Latvijas lauksaimniekiem izdevīgus risinājumus.

 

Kuri bija jautājumi, par kuriem bija asas diskusijas ar LOSP?

 

Tas bija gan par darbaspēka ievešanu, gan par citām lietām. Jūs jau zināt, ka nacionālā apvienība ir pret imigrāciju. Taču ir sezonālā ražošana, un šajā gadījumā ir jāatrod risinājums, tam ir jābūt caurskatāmam un skaidram. Nevar būt runas, ka darbaspēka ievešana varētu būt nelegāla, neparedzama vai paliekoša. Mana pārliecība arī par valsts kopējo attīstību ir, ka to nevar nodrošināt ar imigrāciju.

 

Kāds tad varētu būt kompromiss, jo lauksaimnieki ir parto, lai uz sezonas laiku atļauj ievest darbaspēku?

 

Šajā jautājumā es tomēr jūs aicinātu skatīties uz pašu problēmas cēloni, nevis tikai uz vienu risinājuma paveidu, kas nemaz nerisinātu situāciju pēc būtības. Ir jāvērtē cēloņi, kas noved pie frāzes "darbaspēka trūkums". Tā ir tautiešu aizbraukšana no valsts labāka darba un, runāsim atklāti, labāka atalgojuma meklējumos cituviet. Tā ir negodīga komercprakse attiecībā pret darbaspēku un, iespējams, arī ēnu ekonomika. Varu minēt konkrētu piemēru - vēl februāra sākumā reģionālās vizītes laikā SIA "Rītausma" vadītāja Lāsma Bekina norādīja, ka nesaskata problēmas ar darbaspēka trūkumu. Turklāt uzņēmuma teritorija atrodas reģionā - Salas novadā. Viņa uzsvēra to, ka saviem darbiniekiem nodrošina konkurētspējīgu atalgojumu un sociālās garantijas. Līdz ar to ir secināms, ka gadījumos, kad darbvieta ir pieejama un darba devējs nodrošina godprātīgu un konkurētspējīgu atalgojumu saviem darbiniekiem, būs, kas strādā. Turklāt ar godīgu komercpraksi mēs kopīgiem spēkiem varam atgriezt aizbraukušos tautiešus mājās, piedāvājot darbvietas ar atbilstošu atalgojumu. Tur, kur būs darbs, būs arī iedzīvotāji.

 

Savukārt sezonas laikā varētu vienkāršot dažas procedūras, par kurām pašlaik ir iebildumi. Taču pirmām kārtām ir jāskatās uzvietējiem Latvijas iedzīvotājiem. Tikai tad, ja vietējā darbaspēka nav, alternatīva ir tā ievešana. Bet ir jābūt uzskaitei. Ir jābūt pārliecībai, ka pēc sezonas viņi atgriežas savās mītnes zemēs. Ir jādomā par valodas jautājumiem. Ir jādomā, vai šie cilvēki ir gatavi pieņemt Latvijas un arī visas Eiropas vērtības. Te es runāju par demokrātiju, par toleranci, arī par kristīgajām vērtībām. Taču tā jau ir plašāka diskusija. Taču esesmu par to, lai sezonalitātes jautājumi tiktu atrisināti un būtu skaidrs, kurš ko dara.

 

Taču, ja darbaspēks tiek ievests īslaicīgi uz sezonas darbiem, vai tās nacionālās vērtības ir tik būtiskas?

 

Ja ekonomiku jūs veidojat uz ievesta darbaspēka pamatiem, jūs no tā būsiet atkarīgs. Tāpat kā no citām atkarībām. Jūs vienkārši nevarat no tā atteikties. Tad pēc kāda brīža, ja nenotiek normāls integrācijas process, var izrādīties, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kura mums nav pieņemama. Es to negribētu ne sev, ne saviem bērniem, ne mazbērniem.

 

Arī tīri ekonomiski. Ja šodien mēs dzīvotu no lētā darbaspēka, secīgi arī turpmāk mēs būtu atkarīgi no tā. Pēc pāris gadiem mūs vienalga izkonkurēs citas valstis, kurās ir vēl lētāks darbaspēks. Mums ir jādomā par jaunām tehnoloģijām, par inovācijām, par to, kā mēs kļūstam efektīvāki.

 

Latvijas lauksaimnieki valdību ir aicinājuši nākamajā Eiropas Savienības (ES) budžeta periodā aizstāvēt taisnīgākus tiešmaksājumus. Kādi būs jūsu darbi šajā jautājumā? 

 

Tuvākā tikšanās ar Eiropas kolēģiem būs 22. februārī Parīzē. Notiks arī regulāras Eiropas Padomes sēdes. Būs sadarbība ar Baltijas kolēģiem, un, protams, ka mūsu sabiedrotie ir arī citas jaunās ES dalībvalstis. Ar šiem sabiedrotajiem ir jārunā un jāatrod kompromisi. Kad mēs savulaik runājām par gāzu emisijas samazinājumu, tad Latvijai izdevās panākt vienu no labākajiem risinājumiem. Līdz ar to pieredze, kā veidot sarunas, kā sadarboties ar kolēģiem, man ir. Es arī esmu gandarīts, ka Zemkopības ministrijas darbinieki šajā jomā ir ļoti profesionāli, šos jautājumus pārzina un ir gatavi strādāt. Tas pats attiecas uz Ārlietu ministrijas pārstāvjiem Briselē. Mums ir laba komanda, unir jāstrādā. 

 

Protams, ka katra valsts šodien skatās uz savām interesēm, un mēs izdarīsim visu labāko, ko varam.

 

Cik lielas iespējas ir panākt lielākus tiešmaksājumus Latvijai, ja zinām, ka kopējā summa tiek samazināta? 

 

Kopējais piedāvājums samazinās diezgan būtiski. Tā ir problēma. Vienlaikus ir pozitīvs sarunu risinātāju skatījums, jo Latvijai vēsturiski bija zemāks sākuma punkts. Tādēļ ir iespējamas pozitīvas vēsmas. Taču par to vēl ir jādiskutē. Jāuzsver, ka mūsu mērķis ir, lai saņemtais atbalsts no Eiropas tiktu palielināts. Turklāt sarunu rezultātā absolūtais minimums, ko mēs centīsimies panākt, ir vismaz atbalsta saglabāšana esošajā līmenī. Protams, jāsaka, ka arī "Brexit" uz Eiropas budžetu atstāj lielu iespaidu.

 

Kā "Brexit" var ietekmēt lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares, jo, piemēram, kokrūpnieki ir ļoti bažīgi?

 

Jā, Lielbritānijai Latvijas kokrūpnieki ir viens no galvenajiem piegādātājiem, un, es domāju, ka būs arī turpmāk. Iespējams, pastiprināsies kādas procedūras. Taču Latvija arī pirmsiestāšanās ES veiksmīgi konkurēja Lielbritānijas tirgū, tādēļ Latvijas kokrūpnieki noteikti nepazudīs.

 

Kā ar pārtikas ražotājiem? Arī dažiem no tiem Lielbritānija veido diezgan būtisku tirgus daļu.

 

Mums ir pozitīvi piemēri. Piemēram, "Preiļu siers". Arī graudu tirgotāji ir globālajā tirgū. Taču, ja runājam par citu produktu ražotājiem, mums drīzāk ir jādomā, kā stiprināt to pozīcijas tuvējos tirgos un konkurēt ar Lietuvu un Igauniju.

 

Kā jūsu ieskatā šo konkurētspēju var sekmēt?

 

Ļoti liels darbs ir izdarīts iepriekšējos plānošanas periodos. Protams, varēja cerēt, ka līdzekļi būs lielāki, bet ir atzinīgi jāvērtē tas, kas ir izdarīts inovāciju jomā, tehnikas sakārtošanā, kas izdarīts kooperācijas jomā. Īpaši gribu uzsvērttādu kooperatīvu kā "Latraps", kurš darbojas kā mugurkauls Latvijas graudkopības nozarē. Mums vairāk būtu jādomā par piena kooperatīvu attīstību. Taču viss, kas ir izdarīts, jau ir devis savus augļus, un mums ir jāturpina.

 

Ko varētu darīt piena kooperatīvu jautājumā, jo līdz šim konsolidācija nav izdevusies un "Latvijas piena" piemērs arī nav veiksmīgs?

 

Piemēri ir dažādi. Viens no maniem pirmajiem braucieniem ministra amatā bija uz Krustpils pusi, un turienes zemnieki uzsvēra, ka kooperatīva darbība ir ļāvusi pārdzīvot krīzes gadus. Vienam irklājies labāk, otram sliktāk, bet atbalsts ir jāsaglabā. Tā noteikti būs viena no mūsu prioritātēm nākamajā gadā, proti, izveidot tikpat spēcīgu sistēmu, kā tas ir graudu nozarē, kā arī strādāsim pie samazinātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) 5% apmērā piemērošanas Latvijas pienam.

 

Jāsaka, ka graudu tirgū mēs konkurējam pasaules līmenī, bet piena tirgū konkurence ir ar Baltijas reģiona spēlētājiem. Tādēļ līdzsvars starp zemnieku un piena pārstrādātāju ir jāatrod, un tolielā mērā varētu nodrošināt tieši kooperatīvi.

 

Pērn meža nozarē aktuāli bija arī grozījumi Ministru kabineta (MK) noteikumos "Par koku ciršanu mežā", kas plānoja uzlikt par pienākumu pēc kailcirtes priežu mežu atjaunot, stādot augstvērtīgu reproduktīvo materiālu, bet tika apturēti. Vai šie grozījumi attiecīgajos MK noteikumos varētu atgriezties dienas kārtībā? Kā vispār vērtējat dabas aizstāvju iebildumus pret tiem, cik tie bija pamatoti, nepamatoti?

 

Šis ir ļoti nozīmīgs jautājums, kas ir skrupulozi jāizvērtē, un tam ir nepieciešams laiks. Taču jāņem vērā, ka normatīvajos aktos noteiktie un regulētie mežu apsaimniekošanas procesi ir jāpilnveido, lai nodrošinātu ilgtspējīgus risinājumus - mežu ciršana atjaunošanas procesu veicināšanā ir būtiska un sniegs ievērojamu ieguldījumu Latvijas valsts vides saglabāšanā un atjaunošanā. Jāsaka, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz mežu īpašniekiem un uzturētājiem veikt darbības, kas nodrošina mežu ilgtspējīgu saglabāšanu.

 

Nesen tika uzsākta akcija "Godīgs piens", kura runā parto, ka veikalu plauktos vajadzētu izcelt vai nodalīt tieši vietējos piena produktus. Kā ir ar protekcionismu, jo nereti tiek uzsvērts, ka Lietuva un Igaunija daudz vairāk sargā savu pārtikastirgu?

 

Tad, kad Latvija iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā, un es biju Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, izveidoja Valsts iekšējā tirgus aizsardzības biroju, jo mēs piedzīvojām cūku karus ar igauņiem un citas lietas. Šobrīd mēs esam kopējā Eiropas tirgū, kura priekšrocības mēs varam izmantot. Ir vesela virkne iespēju, kuras Eiropas likumdošana pieļauj, lai patērētājs no vienas puses un vietējais ražotājs no otras puses būtu ieguvēji. Tas ir gan zaļais iepirkums, gan svaigi produkti sabiedriskajās iestādēs, gan jautājumi par kvalitātes prasībām, bioloģiskā ražošana. Visi šie mehānismi ir jāizmanto pēc iespējas plašāk, lai vietējiem ražotājiem būtu stabils noieta tirgus un Latvijas iedzīvotājiem būtu kvalitatīvāka pārtika. 

 

Ar akcijām par Latvijas produktu iegādi ir izdarīts liels darbs, bet vēl daudz darba ir arī priekšā. Kā viens no jautājumiem, kurš ir ierakstīts valdības deklarācijā, ir arī samazinātās PVN likmes piemērošana ne tikai dārzeņiem, bet arī svaigai gaļai, zivīm,pienam un olām. Tas var palīdzēt ne tikai vietējiem ražotājiem realizēt savu produkciju vietējā tirgū, bet tas kalpotu arī kā ēnu ekonomikas apkarošanas elements.

 

Kad par PVN varētu lemt?

 

Kā jūs zināt, tad valdība apstiprināja 2019. gada budžetu, un tas tagad tiks skatīts Saeimā. Ātrākais, aprīļa sākumā to varētu pieņemt. Tādēļ tagad veikt kādas izmaiņas vairs nav laika, jo cilvēki visās nozarēs gaida budžetu. Taču vienošanās paredz, ka,gatavojot 2020. gada budžetu, jau tiks strādāts pie jaunām iniciatīvām. Tostarp mēs varam diskutēt par samazināto PVN likmi. Protams, nepieciešams izvērtējums par ietekmi uz dārzeņu tirgu, bet domāsim arī par svaigu gaļu un citiem produktiem.

 

Kā jūs kopumā vērtējat šā gada budžetu?

 

Jau iepriekš bija paredzams, ka tieši 2019. gadā būs zināms kritums, jo bija lielas saistības gan drošības, gan veselības, gan izglītības jomā. Šīm jomām aiziet lauvas tiesa no visa ieņēmumu pieauguma. Uz nākamajiem gadiem es skatos cerīgāk, jo aizsardzības jomā esam sasnieguši 2% no IKP un varam iet tālāk.

 

Līdz 11. februārim ministrijām bija jāaprēķina un jāiesniedz Finanšu ministrijai maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apmēru ne tikai šim gadam, bet arī 2020. un 2021. gadam. Ko ZM ir iesniegusi?

 

Zemkopības ministrija Finanšu ministrijā iesniedza pieprasījumu maksimāli pieļaujamajam valsts budžeta izdevumu kopējam apjomam šādā apmērā – 2019. gadā tie ir 672 miljoni eiro, 2020. gadā 639 miljoni eiro, savukārt 2021. gadā 276 miljoni eiro. Jānorāda, ka minētais pieprasījums pilnā apmērā tika apstiprināts Ministru kabineta 08.02.2019. ārkārtas sēdē. Jāņem vērā, ka 2021. gada aprēķins ir norādīts neieskaitot Eiropas Savienības fondu jaunā perioda finanšu līdzekļus, kas ir iekļauti, proti, norādīti budžetā 2019. un 2020. gadam. 2021. gada budžets vēl tiks precizēts, jo vēl priekšā mums ir apjomīgs darbs Briselē, lai panāktu iespējami taisnīgu finanšu atbalstu Latvijas lauksaimniecības nozarei.

 

Kādas ir ZM jaunās politikas iniciatīvas nākamajam gadam? Kādu summu no valsts budžeta līdzekļiem plānots tāmprasīt?

 

Šobrīd norit darbs pie vajadzību un iespēju apkopošanas unizvērtēšanas. Protams, esmu jau minējis iepriekš, ka līdz šim ieņēmumi un izdevumi diemžēl ministrijā nav bijuši pietiekami sabalansēti. Un ar tāda darba rezultātu šodien mums ir jāstrādā tā, lai budžeta procesi tiktu optimizēti atbilstoši vajadzībām un aktuālajiem projektiem, kā arī lai būtu iespējams novirzīt finansējumu arī jauniem projektiem.

 

ZM biroja vadītājs paudis, ka starp ZM jaunās politikas iniciatīvām ir stiprināt Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) kapacitāti. Kādā veidā to plānots darīt, vai ir aprēķināts, cik daudz finanšu līdzekļu tam būs nepieciešami? 

 

Kopējais budžeta apjoms, kas ir nepieciešams PVD kapacitātes sekmēšanai, ir vairāk nekā 600 00 eiro, jo PVD pienākumos ir jauni uzdevumi un mērķi. Kā piemēru varu minēt pastiprinātu Zaļā publiskā iepirkuma likuma ievērošanas pārbaudi, lai samazinātu ēnu ekonomiku un citu valstu produktu īpatsvaru Latvijas valstsun pašvaldību iestādēs, tostarp skolās, slimnīcās, bērnudārzos un citur. Turklāt ne mazāk svarīgi ir nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu PVD speciālistiem.

 

Kā ir vērtējams ZM šā gada kopējais budžets?

 

Tā ir izdzīvošanas versija. Protams, mēs gribētu, lai līdzfinansējums dažādām lauksaimniecības programmām būtu lielāks, un par to ir bijušas diskusijas arī ar Finanšu ministriju. Taču, runājot par tagadni un arī par nākotni, ir jāņem vērā līdz šimpaveiktais.

 

Kādas ir šā gada lielākās prioritātes?

 

Ja mēs runājam par naudas izlietojumu, tad tā ir esošo programmu turpināšana. Ļoti būtiska prioritāte ir arī meliorācija, jo taimēs esam saņēmuši arī Eiropas naudu. Ministrijas pusē visi lēmumiir pieņemti, tādēļ jautājums pašlaik jau ir izpildītāju pusē. 

 

Ir arī jāuzsāk intensīvas sarunas Briselē par kopējā budžeta palielināšanu lauksaimniecībai - redzams, ka šobrīd šie maksājumi Eiropas līmenī nav taisnīgi, jo neietver visas sadaļas attiecībā tieši uz Latvijas lauksaimniekiem no tām, kas paredzētas Eiropas lauksaimniecībā strādājošajiem. 

 

Jāveido arī vietējās lauksaimniecības, dārzkopības, augļkopības atbalsts, nodrošinot valsts pārvaldē un pašvaldībās zaļā publiskā iepirkuma principa pilnvērtīgu ievērošanu un izmantošanu. Tas nodrošinātu zaļās un vietējās produkcijas īpatsvara palielināšanos valsts un pašvaldību institūcijās. Kā piemēru varu minēt ieguvumus, ko saņemtu sociālie centri, izglītības iestādes un citas institūcijas, iepērkot vietējā ražojuma pārtiku ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi iedzīvotāji saņemtu ekoloģiski kvalitatīvāku pārtiku, kā arī vienlaikus tiktu atbalstīti vietējie uzņēmumi, no kuriem šīs preces/pakalpojumi tiktu iegādāti. 

 

Ne mazāk svarīgi ir sabalansēt meža saimniecisko un ekonomisko darbību ar vides vajadzībām, piemēram, biotopu saglabāšanu u.tml. Proti, darbojoties meža saimniecībās, ir būtiski ievērot vides prasības, kas ir vērstas uz vides kvalitātes - Latvijas dabas - saglabāšanu. 

 

Turklāt arī noteikti strādāsim pie tā, lai valsts atbalsta maksājumu novirzītu tieši tiem uzņēmējiem-lauksaimniekiem, kuru lauksaimniecības produkcija tiek ražota tirgum. Tādējādi iespējams ievērojami veicināt Latvijas ražotāju produkcijas popularitāti un pieejamību, it sevišķi Latvijas patērētāju vidū.

 

Vai jau ir veiktas aplēses, kāda bijusi Latvijas lauksaimniecības produktu eksporta vērtība pērn kopumā?

 

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2018. gadā kopējais Latvijas lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikasproduktu eksports bija 2,37 miljardi eiro jeb 19,2%. Savukārt meža nozares eksports ir 2,61 miljards eiro jeb 21,2% no kopējā Latvijas eksporta.

 

Kāds ir jūsu skatījums par cūkkopības nozares perspektīvām Latvijā? ZM, atbalstot Latvijas cūkkopjus Āfrikas cūku mēra un zemo cūkgaļas cenu apstākļos, nodrošinājusi iespēju tiem ātrāk saņemt ciltsdarba atbalstu. Vai ir iespējams kaut kodarīt arī Eiropas līmenī, lai atbalstītu nozari? Vai ZM šādu atbalstu plāno lūgt?

 

Tas, ko varu pateikt šobrīd, - cūkkopības nozarei Latvijā ir nepieciešams iespējami ātri piemērot samazināto PVN 5% apmērā. Jānorāda, ka šobrīd esam uzsākuši darbu pie nozares situācijas izvērtēšanas un jau tuvākajā laikā plānots organizēt ministrijas pārstāvju sanāksmes ar nozari, lai diskutētu par aktuālajām problēmām un nepieciešamajiem risinājumiem kā Latvijas, tā arī Eiropas līmenī.

 

Ik pa laikam notiek dažādas dzīvnieku aizstāvju akcijas un aktualizēts ir jautājums par putnu turēšanu sprostos. Vai Latvijai būtu jāatsakās no sprostos turētu vistu olām, vai arī to nemaz neļauj Latvijas iedzīvotāju pirktspēja?

 

Tas tomēr būtu jājautā ekspertiem, jo dzīvnieku labturības prasības ir izstrādātas, balstoties uz pētījumiem un pieredzi.

 

Ja mēs vēl pirms brīža runājām, kādi varētu būt protekcijas piemēri, tad stingri definētas labturības prasības un tirgus aizsargāšana no produktiem, kuru ražošanas ciklā šīs labturības prasības nav ievērotas, ir viens no mehānismiem, kā iet pretī mūsu ražotājiem. 

 

Viens no jautājumiem ir arī PVD kapacitātes stiprināšana, lai varētu šiem jautājumiem izsekot.

 

Vai mēģināsiet sekmēt bioloģiskās lauksaimniecības attīstību Latvijā, kurai nozares pārstāvji saskata perspektīvas?

 

Uz šo jautājumu ir jāskatās kontekstā ar pārējām nozarēm, tostarp augļkopības, dārzkopības un citām. Ir jāveicina atbalsts bioloģiskai un ekoloģiski tīrai lauksaimniecībai - jāņem vērā, ka šāda veida lauksaimniecībai ir nepieciešami lielāki resursi, jo risinājumi gluži vienkārši ir dārgāki. Te mēs varam runāt par augstāku produktu kvalitāti, līdztekus tam nāk arī dārgākas uzņēmējdarbības izmaksas, kā arī pašu gala produktu cenas. Vienlaikus jāuzsver, ka mūsu galvenais uzdevums ir censties panākt maksimālu efektu bioloģiskās lauksaimniecības veicināšanai, nesamazinot atbalsta apmēru citām nozarēm.

 

Kā vērtējat, vai valsts līdzšinējā politikā attiecībā uz lauksaimniecības sfēru būtu kaut kas fundamentāli jāmaina, piemēram, vairāk jāatbalsta konkrēti lielās vai mazās laukusaimniecības?

 

Es gan gribētu uzsvērt to, ka es neiedalu lielās, mazās vai pat vidējās saimniecības. Ikviena saimniecība ir kāda uzņēmēja darbs un lolojums, kas sniedz ieguvumu Latvijas tautsaimniecībai. Tā ir vietējā produkcija, uzņēmējdarbība - tātad darbvietas un nodokļi, teritorijas attīstīšana, degradēto teritoriju atjaunošana utt. Tā ir dzīvība un rosība reģionos. Tādēļ nebūtu korekti nodalīt "lielos" un "mazos", jo katrs no tiem ir svarīgs. Turklāt arī jāuzsver, ka ir būtiski veidot vispusīgus un iekļaujošus atbalsta mehānismus, kas strādās Latvijas saimniecību labā neatkarīgi notā, cik liela vai maza ir saimniecība, neatkarīgi no tā, kādus produktus saimniecība ražo. Un tas ir tas, kas, manuprāt, ir fundamentāli jāmaina - atbalstam ir jābūt iespējami vienlīdzīgam un iekļaujošam, lai lielie uzņēmēji nebūtu nostādīti labākā lomā kā mazie. Ikviens uzņēmējs Latvijas valstij ir vērtīgs.


Arta Goba / LETA 

  • Publicēts:
    25.02.2019