Šī gada sākumā Latvija pievienojās Francijas iniciatīvai “4 ‰: augsnes pārtikas nodrošinājumam un klimatam”, kuru vairākas ANO valstis parakstīja Parīzē, 2015. gada decembrī.
Lauksaimniecības augsnes ir nozīmīga oglekļa krātuve, un tām ir būtiska loma pārtikas nodrošināšanā pasaulē. Papildus lauksaimnieciskajai ražošanai oglekļa uzkrāšana nodrošina arī risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas.
“4‰” iniciatīvas mērķis ir palielināt organiskās vielas saturu augsnē un veicināt oglekļa uzkrāšanos tajā ar lauksaimnieciskajām darbībām, kas ir atbilstošas vietējiem apstākļiem no ekonomiskā, vides un sociālā aspekta (agroekoloģija, agromežsaimniecība, ainavu apsaimniekošana, augsni saudzējoša lauksaimniecība).
Globāls ikgadējs augsnes oglekļa krājumu pieaugums par četrām tūkstošdaļām samazinātu CO2 daudzuma palielināšanos atmosfērā, uzlabotu augsnes auglību un lauksaimniecisko ražošanu, kā arī sniegtu ieguldījumu klimata pārmaiņu samazināšanas mērķa sasniegšanai – ierobežot atmosfēras temperatūras pieaugumu līdz +1,5/2°C, salīdzinot ar laiku pirms industriālās attīstības.
Galvenie pasākumi iniciatīvas īstenošanai ietver starptautiskas pētniecības programmas izveidi, paredzot pieredzes apmaiņas aktivitātes labāko praktisko risinājumu izvēlē.
“4 ‰” iniciatīva neuzliek to atbalstošajām valstīm saistības vai pienākumus, bet tai pievienojoties, valstis uzsver to, ka apzinās augsnes auglības (t.sk. oglekļa saturs) nozīmi gan produktīvas lauksaimnieciskās ražošanas, gan klimata mērķu sasniegšanā. “4 ‰” iniciatīvai pievienojušās lielākā daļa Eiropas Savienības valstu, t.sk. Lietuva un Igaunija.
Eiropas Savienības dalībvalstīs 2014.gadā intensīvi tika analizēts Eiropas Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojums par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2020. - 2030. gadam un arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 14. maija atzinums „Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam”” (COM(2014) 15 final).
Nevienā no abiem atzinumiem nebija izvērstas analīzes specifiski par lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstību dalībvalstīs, īpaši par lauku teritoriju attīstību, sociāliem aspektiem, Eiropas Savienības pārtikas „pašnodrošinājumu” (food sovereignty) un atjaunojamo enerģiju.
Lauksaimniecība un mežsaimniecība darbojas „zaļajā” teritorijā, un to galvenais ražošanas produkts ir biomasa gan pārtikas ķēdē, gan kā tehnoloģiskais un enerģētiskais izejmateriāls. Abu nozaru darbību un attīstību ietekmē augsts bioloģisko procesu īpatsvars ražošanā, kas nosaka īpaši nozīmīgus emisiju samazināšanas aprobežojumus salīdzinājumā ar tīri tehnoloģiskiem sektoriem, šis faktors jāņem vērā politikas plānošanā. Piemēram, aktuālās klimata un gaisa politikas veidošanas procesā lauksaimniecība tiek izcelta kā potenciāli emisiju efektīva un līdz šim savu emisiju potenciālu neizmantojusi nozare, tomēr nepieciešams objektīvs un reāli īstenojamo tehnoloģisko iespēju izvērtējums, īpaši attiecībā uz ne-CO2 gāzēm.
Lauksaimniecības un mežsaimniecības loma (īpatsvars) un attīstības gaita (ģeopolitikā ietekme) dažādu valstu griezumā ir atšķirīga, bet jebkurā gadījumā svarīgi, lai dalībvalstīm būtu pieejama vispusīga analīze par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu, vienlaikus nesamazinot tautsaimniecības konkurētspēju un nodrošinot attīstības iespējas. Ekonomiskā ilgtspējība un attīstība ir ļoti svarīga abām nozarēm.
Kopumā akcentējami trīs galvenie jautājumi.
- Nosakot klimata politikas mērķus un ierobežojumus, nedrīkst samazināties pārtikas ražošana (ņemot vērā prognozēto globālo pārtikas pieprasījuma kāpumu un pārtikas resursa nepietiekamību) un koksnes ieguve (ievērojot atjaunojamo energoresursu politiku, fosilo resursu aizstāšanu).
- Nosakot klimata politikas mērķus lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, vienlaikus jāņem vērā ražošanas attīstības potenciāls un objektīvās iespējas emisiju samazināšanai (bioloģisko procesu norise), vērtējot no ražošanas, nevis izmantošanas skatpunkta (biomasai).
- Vienlīdz uzsverama nozaru ekonomiskā un sociālā nozīme (īpaši nodarbinātība lauku teritorijās) un ierobežojošais ekoloģiskais faktors.
- Pieeja zemes sektora jeb bio-bāzētām nozarēm nedrīkst būt šķeļoša. Lauksaimniecība un mežsaimniecība klimata un enerģētikas politikā vērtējama integrēti, ņemot vērā gan pozitīvo ieguldījumu (fosilo resursu aizstāšanu, pārtikas un rūpniecības izejvielu ražošanu), gan ražošanas procesos radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Tuvojoties Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām konferencēm (2014. gada decembrī – COP20 (Lima, Peru) un 2015. gadā – COP21 (Parīze, Francija), Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis kopā ir apņēmušās līdz 2030. gadam par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG), kā arī par 27 % palielināt energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, salīdzinot ar 1990. gada rādītājiem.
2014. gada oktobrī publicētajos Eiropadomes secinājumos (zemāk attēlā) vienlīdz liels atbalsts izteikts gan pārtikas nodrošinājuma, gan klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai, paužot nepieciešamību panākt saskaņotību starp ES mērķiem šajās jomās. Praksē tas nozīmē tādu instrumentu izslēgšanu, kas samazina emisijas uz pārtikas ražošanas rēķina. Tiek atzīts, ka lauksaimniecība ir ne vien piesārņojumu radoša, bet arī klimatam labvēlīga nozare, līdz ar to jāveicina pārtikas ražošanas ilgtspējīga intensifikācija, vienlaikus uzlabojot nozares ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu mazināšanā un piesaistē. Šis alternatīvais modelis ir viens no iemesliem, lai līdz 2020. gadam tiktu izveidota politika attiecībā uz to, kā SEG samazināšanas satvarā 2030. gadam iekļaut zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību.
Jaunās vienošanās detaļas tiks izstrādātas ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) konferencē 2015. gada decembrī Parīzē, kur UNFCCC dalībvalstis tiksies, lai panāktu jaunu, globālu vienošanos par klimata pārmaiņām. Tikšanās ir nozīmīga, lai vienotos par rīcību pēc Kioto protokola termiņa beigām 2020. gadā. Eiropas Savienība ieņem vadošu lomu globālajās sarunās, tāpēc Eiropadomes secinājumiem piešķirams papildus nozīmīgums.
Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir nozīmīgi Latvijas tautsaimniecības sektori, īpaši ņemot vērā to daudzfunkcionalitāti (pārtikas un biomasas nodrošinājums, ekosistēmu pakalpojumi, sociālā ietekme). Vienlaikus lauksaimniecības sektoram ir liels nākotnes izaicinājums – kā nodrošināt ilgtspējīgu ražošanu jeb kā spēsim kāpināt pārtikas produktu ražošanu, vienlaikus nodrošinot to, ka ražošanas radīto emisiju kāpums ir lēnāks nekā saražotās produkcijas apjoma kāpums. Oglekļa emisiju apjoma ierobežojumi nākotnē var radīt būtiskus šķēršļus lauksaimniecības produkcijas ražošanas attīstībai, tomēr pārtikas nodrošinājuma un klimata pārmaiņu jautājumus var risināt vienlaicīgi – paaugstinot lauksaimniecības efektivitāti (palielinot saražotās produkcijas apjomu, vienlaikus samazinot SEG emisijas uz 1 produkcijas vienību (piem., 1 l piena vai 1 kg gaļas)).
Lauksaimniecība ne vien emitē SEG atmosfērā, bet arī piesaista gaisā esošo oglekli un uzkrāj to augsnē. Īpaši nozīmīga loma oglekļa uzkrāšanā ir zālājiem un mežiem, jau izveidotie uzkrājumi (t.sk. zālājos) ir jāņem vērā pilnā to apmērā
Latvijas lauksaimniecības īss raksturojums no SEG skatupunkta:
Ņemot vērā 1990. gadu sākumā notikušās ģeopolitiskās izmaiņas Latvijā un tām sekojošo dramatisko lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, lauksaimniecības izraisītās siltumnīcefekta gāzu emisijas laika posmā no 1990. gada līdz 2000. gadam samazinājušās par 67 %. Tomēr kopš 2000. gada, attīstoties lauksaimnieciskajai ražošanai, Latvijā ir vērojama pakāpeniska un stabila siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma palielināšanās (+15 % no 2005. gada līdz 2013. gadam), kas netieši norāda uz sektora attīstību. Latvijas lauksaimniecības sektors veido ap 22 % no valsts kopējām SEG emisijām.
Lai arī ir vērojama lauksaimniecības sektora izaugsme, ražošana salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem joprojām ir ekstensīva un efektivitāte ir zema, kas atspoguļojas gan siltumnīcefekta gāzu emisiju, gan lauksaimniecības pievienotās vērtības rādītājos. Saskaņā ar Latvijas Nacionālās attīstības plānu lauksaimniecības sektorā līdz 2020. gadam tiek paredzēts palielināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpatsvaru.