2023. gada maijā
2023. gadā aprit 30 gadi kopš Zemkopības ministrijas dibināšanas. Zemkopības ministrijas vārds ir ierakstīts arī Latvijas valstiskuma atjaunošanas vēsturē, jo 1991. gada janvārī barikāžu laikā, kad ļaudis ar lauksaimniecības, meliorācijas un celtniecības tehniku no visiem Latvijas reģioniem devās uz Rīgu, lai aizsargātu savu tautu, zemi un atdzimstošo valsti, Zemkopības ministrijas (toreiz – Lauksaimniecības ministrijas) ēkā atradās Barikāžu būvniecības un koordinācijas centrs. Šo 30 gadu laikā Latvija ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti un zemkopības ministri un ministrijā strādājošie ir daudz darījuši, lai pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valsts lauksaimniecība, pārtikas ražošana, zivsaimniecība, mežsaimniecība un kokrūpniecība kļūtu par konkurētspējīgām nozarēm ne tikai vietējā, bet arī visas Eiropas un pat pasaules mērogā.
Ikvienas valsts bagātības pamats un stūrakmens – spēja gudri izmantot savus dabas resursus
Didzis Šmits, zemkopības ministrs
Zemkopības ministrijas misija ir rūpēties par galvenajiem Latvijas dabas resursiem – lauksaimniecības zemi, mežiem, jūru un iekšējiem ūdeņiem. Mēs esam nevis Zemkopības ministrija, bet gan tautsaimniecības ministrija, jo ikvienas valsts bagātības pamats un stūrakmens ir spēja prasmīgi izmantot savus dabas resursus, lai cilvēki šajā zemē dzīvotu ilgi un laimīgi. Pasaulē nav tādas valsts, kura būtu turīga un labklājīga, bet kura nemācētu gudri izmantot savus dabas resursus.
Tieši dabas resursi deva iespēju pirms vairākiem tūkstošiem gadu te ierasties un uz dzīvi apmesties cilvēkiem. Viņi izmantoja meža, zemes un ūdeņu bagātības, lai dzīvotu un paliktu šeit. Tāpēc gādāt par šo resursu pastāvīgu pieejamību un maksimālas pievienotās vērtības radīšanu ir svēts uzdevums un pienākums ikvienam, kas strādā Zemkopības ministrijā, – no referenta līdz pat ministram.
Atzīmējot Zemkopības ministrijas trīsdesmito gadskārtu, vēlot īpaši uzsvērt, ka atjaunotās Latvijas sākums meklējams Zemkopības ministrijā. Barikāžu laikā tieši lauksaimnieki ar savu tehniku aizstāvēja Latvijas brīvību! Toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers bija tas, kurš no mūsu ministrijas ēkas koordinēja barikāžu celšanu.
Vēlos arī paust lielu pateicību visiem neatkarīgās Latvijas ministriem par ieguldījumu valsts lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības attīstībā. Mēs veiksmīgi apsaimniekojam savu zemi un ūdeņus, taču vēl daudz kas ir jāpaveic. Sevišķa uzmanība jāpievērš tam, kā mēs šos resursus varētu arvien efektīvāk apsaimniekot un eksportēt – tas ir nākotnes uzdevums.
Novēlu katram spēcīgu un stabilu izaugsmi, kad nozare spēj pielāgoties jaunajiem izaicinājumiem, ko nes klimata pārmaiņas un tehnoloģiju attīstība.
Mūsu misija – sekmēt laukos dzīvojošo cilvēku labklājību un gādāt par uzņēmējdarbības attīstību
Raivis Kronbergs, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs
Latvijas lielākajā tautsaimniecības sfērā, ko veido lauksaimniecība, mežsaimniecība, pārtikas ražošana, zivsaimniecība un veterinārija, ienācu 2022. gada 3. janvārī. Es zināju, ka Zemkopības ministrijas darbalauks ir iespaidīgs, ietverot visu Latviju un tūkstošiem tās iedzīvotāju, saimniecību un uzņēmumu, bet tad vēl neaptvēru to, ka viegli nebūs. Daudz stundu un dienu pavadīju, lai operatīvi noskaidrotu ministrijas prioritātes un saprastu, ko varu paveikt, lai mūsu kolektīvs ne tikai strādātu ražīgāk, bet arī labāk justos gan ikdienas darbos, gan ārpus tiem.
Aicinu ministrijas kolēģus par vadmotīvu atcerēties mūsu misiju – sekmēt laukos dzīvojošo cilvēku labklājību, gādāt par uzņēmējdarbības attīstību, rūpēties par drošu un kvalitatīvu pārtiku iedzīvotājiem, kā arī nodrošināt priekšnoteikumus ilgtspējīgai Latvijas visnozīmīgāko dabas resursu – zemes, meža un ūdeņu – apsaimniekošanai.
Mums priekšā vēl ir ļoti daudz darba, un reizēm tas būs smagāks nekā iepriekš, jo pašlaik apstiprinātais ES Kopējais lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns 2021.–2027. gadam nes līdzi virkni izaicinājumu lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un zivsaimniekiem. Tas arī uzliek lielu atbildību katram no Zemkopības ministrijā strādājošajiem, lai šis stratēģiskais plāns tiktu īstenots un uzraudzīts nevainojami.
Līdz šim 30 gadu laikā Zemkopības ministriju vadījuši 14 ministri un četri valsts sekretāri. Šeit viņu pārdomas par padarīto laikā, kad strādāja Zemkopības ministrijā, kā arī vēlējumi ministrijas ļaudīm nākotnei.
MINISTRI
Dainis Ģēģers, lauksaimniecības ministrs 1990–1993
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Baltiju jau spēcīgi bija pārņēmušas Atmodas vēsmas. Par spīti PSRS iebildumiem, 1988. gadā Latvijā sākām zemnieku saimniecību atjaunošanu. Tiesa, aina bija bēdīga: no valstī pastāvošajiem 350 kolhoziem un sovhoziem ekonomiski rentablas un dzīvotspējīgas bija tikai kādas 50 saimniecības. Tajā pašā laikā PSRS pret brīvību alkstošajām republikām lika lietā sociālekonomisko ieroci – pārtikas apgādi. Sākot ar 1988. gadu, Latvijā strauji tika samazināta pārtikas un arī lopbarības graudu piegāde, bet, tā kā PSRS ārējās robežas bija slēgtas, nekāds brīvais tirgus nebija iedomājams.
Lopkopība, kas Latvijas PSR tika veidota par galveno lauksaimniecības sektoru, bija pilnībā atkarīga no PSRS centralizētās lopbarības graudu piegādes. Savukārt Latvijai divas trešdaļas saražotā piena un puse saražotās gaļas produkcijas bija jāpiegādā PSRS centralizētajiem pārtikas fondiem. Tas viss aizplūda uz Maskavu, Ļeņingradu u. c. pilsētām, arī PSRS armijas barošanai. PSRS armijas Baltijas kara apgabala centrs atradās Rīgā, un Latvijā deviņdesmito gadu sākumā bija vairāk nekā 51 tūkstotis Krievijas bruņoto spēku militārpersonu un 679 militārie objekti, tāpat arī tanki, smagās artilērijas ieroči, kara lidmašīnas, kuģi.
Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā Augstākajā Padomē mūsu valsts gandrīz vairs nemaz nesaņēma lopbarības graudus no PSRS, bet mēs pārtraucām produkcijas piegādi PSRS. Tā paša gada rudenī mani izsauca uz Maskavu pie PSRS valdības vadītāja, un sarunā piedalījās arī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Šajā sarunā es, pārstāvot Latvijas lauksaimniecību, pieprasīju turpmāk sadarboties uz starpvalstu līgumattiecību pamata. Pēc šīs sarunas drošības dienests mani tā “audzināja”, ka bija sajūta – no Kremļa es vairs neiziešu.
Tomēr tas viss neatrisināja ekstremālo situāciju ar barības nodrošināšanu lauksaimniecības dzīvniekiem. Koncerns “Latvijas labība” paziņoja, ka pārtikas kviešu pietiks līdz Ziemsvētkiem, bet rudzu – līdz 1991. gada janvārim. Valstī nebija graudu ne pārtikai, ne lopbarībai. Valdība nolēma meklēt palīdzību Rietumeiropā, taču Ārlietu ministrijas meklējumi bija nesekmīgi. Mēs Lauksaimniecības ministrijā sākām sarunas ar Somiju, no kuras, neņemot vērā PSRS negatīvo reakciju, uz Latviju tika atsūtīti 10 tūkstoši tonnu pārtikas kviešu. Maize iedzīvotājiem nu bija nodrošināta. Diemžēl lauksaimniecības dzīvnieki tika izkauti, un līdz ar barības samazinājumu to veicināja arī energoresursu cenas kāpums un zemes nošķiršana no izveidoto paju sabiedrību fermām. Ieņēmumi par saražoto produkciju nesedza izdevumus. Bija arī vispārēja finanšu krīze: savstarpējos norēķinos trūka apgrozāmo līdzekļu, kredītprocenti izauga līdz 120 procentiem gadā. Jāteic, ka pārtikas apgādē savu pozitīvo devumu ienesa jaunizveidotās zemnieku saimniecības, bet diemžēl arī to darbība bija ierobežota un saražotais nespēja izlīdzināt kopējo pārtikas samazinājumu Latvijā. Par spīti tam visam, 1990.–1992. gadā mūsu piena un gaļas uzņēmumi spēja valsti apgādāt ar produktiem.
1993. gadā sākās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācija. Lauksaimniecības ministrija likumprojektos par lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju bija ietvērusi ideju par privatizāciju pēc akciju sabiedrības principa, kad par akcionāriem kļūst izejvielu ražotāji. Tā piena, graudu un cukurbiešu pārstrādes uzņēmumi nonāca audzētāju rokās, bet diemžēl šis princips netika ņemts vērā likumprojektā par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, lai par akcionāriem kļūtu gaļas ražotāji, un šī principa neievērošanas negatīvās sekas mēs redzam joprojām.
Var teikt, ka 1992. gada sākumā lauksaimniecība no dziļās krīzes situācijas izkļuva ar Rietumvalstu palīdzību. Bezatlīdzības kārtā, kā arī uz kredīta ievestie graudi un sojas pupas pārtikai un lopbarībai no Somijas, ASV, Eiropas Kopienas un Kanādas ļāva Latvijas tautsaimniecībai sagaidīt rudens ražu, bet 1993. gada sākumā Latvijā sākās procesi, ko neviens nebija paredzējis. Reālas robežkontroles vēl nebija, apgrozībā ieviestos latus aktīvi centās iegūt un konvertēt lietuvieši, mūsu tirgu pārplūdināja lētas un ne tās labākās kvalitātes kontrabandas preces, un iedzīvotāju pirktspēja bija maza. Pašu mājās saražotās pārtikas un lauksaimniecības produkcijas realizācija saruka vēl vairāk. Tirgus parādīja, ka ir jāatrisina cita veida problēmas: iekšējā tirgus aizsardzība, pārtikas rezervju realizācija un rezervju ražošanai izlietoto finanšu līdzekļu atgūšana pārstrādes uzņēmumiem. Tam visam pāri klājās arī ASV dolāra kursa pazemināšanās. Produkcijas pārdošanas grūtības jau sāka ietekmēt ražošanu.
Pārejas posma reformas 1993. gadā turpinājās, norisinājās statūtsabiedrību pašlikvidēšanās, turpinājās privātā īpašuma atjaunošana (trešdaļa lauksaimniecības zemes jau bija privatizēta). Lauksaimnieciskās produkcijas apjoms salīdzinājumā ar 1992. gadu saruka, un, kaut arī lauksaimniecības un pārtikas ražošanas īpatsvars iekšzemes kopproduktā strauji gāja augšup, valstī nīkuļoja rūpniecība un celtniecība. Lai gan Latvijas lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā situācija bija visai smaga, 1991.–1993. gada īpaši sarežģītajos ārpolitikas un iekšpolitikas apstākļos valstī nebija pārtraukumu pārtikas apgādē.
Šādos apstākļos veidojās Zemkopības ministrija. Kaut gan ir pagājuši jau 30 gadi un daudz kas ievērojami mainījies, nedrīkstam apstāties. Latvijas valsts, maza un neatkarīga, ir liela mūsu bagātība. Lai tā turpinātu pastāvēt, novēlu visiem Latvijā esošajiem gudrajiem prātiem turpināt produktīvi strādāt, stiprinot tautsaimniecību, mūsu tautu un valsti!
Jānis Kinna, zemkopības ministrs 1993–1994
Vēstures un citās grāmatās ir daudz rakstīts par to, kā no tirgus ekonomikas un kapitālisma nokļūt sociālismā: ir jāizolē vai jāiznīcina inteliģence, kas varētu traucēt, jānacionalizē zeme un ražošanas līdzekļi, jākolektivizē produktīvie dzīvnieki un ražošanas materiāli un jāiznīcina tie, kuri pretojas vai varētu to darīt. Diemžēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mums gandrīz nebija ceļa kartes, kā nonākt atpakaļ tirgus ekonomikā un ekonomiskajā sistēmā, kurā gan zeme, gan ražošanas līdzekļi pieder privātpersonām. Katra valsts, arī Latvija, kas pēc sociālisma sistēmas sabrukuma atguva neatkarību, meklēja un gāja savu ceļu – līdzīgu citām, tomēr atšķirīgu, ar saviem panākumiem un kļūdām. Latvijas Tautas frontes frakcija ar tautas absolūta vairākuma doto mandātu un Ivara Godmaņa valdība bija izdarījusi lielo vēsturisko izvēli un atsākusi neatkarīgās Latvijas gaitas. Bija radīta likumdošanas bāze tālākai attīstībai. Ar Piektās Saeimas vēlēšanām un pilnīgu Satversmes darbības atjaunošanu Latvijā beidzās pārejas periods, kaut arī valstī vēl atradās daudzskaitlīgs Krievijas karaspēks.
1993. gada 31. jūlijā spēkā stājās jaunievēlētās 5. Saeimas pieņemtais likums “Par 1925. gada 1. aprīļa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu”, kas Latvijas valstī noteica zemkopības ministra amatu. Tādējādi Lauksaimniecības ministrija bija jāpārveido par Zemkopības ministriju, un tas arī bija mans pats pirmais paveicamais darbs, kad stājos zemkopības ministra amatā. Tātad bija jāveido jauna ministrijas struktūra, jānosaka funkcijas, uzdevumi, jāsaprot, kas ir atstājams no iepriekšējās iestādes un kas radāms no jauna. No jauna bija jāmeklē vairākums struktūrvienību vadītāju, visiem esošajiem darbiniekiem bija jāuzsaka darbs un pēc tam daļa no tiem jāaicina uz jauno ministriju. Man ļoti daudz palīdzēja korektais un kompetentais valsts sekretārs Jānis Lapše. Tolaik ministriju struktūrā nepastāvēja ministra birojs. Zemkopības ministram bija sekretāre un palīgs. Mani padomdevēji bija valsts sekretārs, parlamentārais sekretārs, ministrijas departamentu direktori un ministrijas darbinieki. Ministrijās bija skaidra hierarhijas struktūra, nevis divvaldība, kā tas ir pašlaik vairumā ministriju.
Līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākā Padome bija pieņēmusi gandrīz visus likumus, kas saistījās ar agrāro reformu. Kopumā ņemot, jau bija īstenota zemes reforma un daļēji pabeigta kolhozu un sovhozu pārveidošana par akciju vai paju sabiedrībām, taču lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācija bija vēl pašā sākumā, un to vajadzēja paveikt līdz galam. Viena no sarežģītākajām bija piena pārstrādes uzņēmumu privatizācija. Likums paredzēja, ka piena pārstrādes uzņēmumiem jāpāriet piena ražotāju kooperatīvu ziņā. Tas arī tika īstenots, kaut gan kooperatīvi nebija pietiekami attīstīti, tomēr laikā, kad es biju ministrs, pilnīgi visi piena pārstrādes uzņēmumi pārgāja piena ražotāju pārvaldībā. Diemžēl piena ražotāji nespēja tos labi pārvaldīt un attīstīt, tādēļ pēc neilga laika tie pakāpeniski nonāca citās rokās.
Tika sākts desmit gadu ilgais un akmeņainais ceļš, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Daudz bija jāmācās ne vien visiem nozarē strādājošiem, tostarp mums ministrijā, bet arī žurnālistiem.
Noteikti vēlos pieminēt vēl pirmskara Latvijā aizsāktā vēsturiskā konkursa “Sējējs” atjaunošanu. To izdarījām kopā ar Vides un reģionālās attīstības ministru Ģirtu Lūkinu. Mums izdevās konkursam piešķirt jaunu kvalitāti, un kopš 1994. gada sacensties par laureāta godu var ne tikai lauksaimnieki, bet arī tie, kas atbalsta lauku attīstību, piemēram, kooperatīvi un zinātnieki. Vēlāk, jau pēc Valda Birkava valdības beigām, kopā ar Ģirtu Lūkinu, Latvijas Zemnieku savienību, Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Agronomu biedrību izveidojām arī konkursu “Sakoptākais Latvijas pagasts”.
Vēlējums esošajam un nākamajiem ministriem – spēt saglabāt Latvijas lauksaimniecības strukturālo dažādību no pārvaldības veidu viedokļa, noturēt līdzsvaru starp lielražotājiem un mazajiem un vidējiem ražotājiem. Ja Latvijā nebūs mazo zemnieku saimniecību un amatnieku saimniecību, tradicionālo lauku sētu, bioloģisko saimniecību, valsts zaudēs savus cilvēkus laukos un krāšņo dabu, zaudēs latviešu tautas saknes. Vēlu veiksmi esošajam un visiem nākamajiem ministriem! Lai laba veselība bijušajiem!
Ārijs Ūdris, zemkopības ministrs 1994–1995
Laikā, kad biju zemkopības ministrs, turpinājās darbs pie likumprojektiem, kas saistīti ar medību saimniecību, un citu lauksaimniecības darbību izstrādes. Valsts līmenī izveidojām sadarbību ar citām valstīm, iepērkot lauksaimniecības tehniku, stādāmo materiālu un sēklas.
Viens no nozīmīgākajiem mūsu tālaika veikumiem – Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālās savienības (LLKNS) veidošana. Tā bija nepieciešama, lai sajustu lauksaimnieku noskaņojumu, lai sāktos zemnieku sadarbība un dialogs starp lauksaimniekiem. LLKNS ar laiku pārveidojās par Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi (LOSP), bez kuras pašlaik nav iedomājama neviena norise nozarē.
Ļoti svarīgs bija darbs pie Lauksaimniecības likuma, kas ļauj izdarīt secinājumus par lauksaimniecisko ražošanu un reaģēt uz pārmaiņām tajā. Šo ideju noskatījām no Latvijas pirmās neatkarības laika likumiem, un pašreizējā izpildījumā tā ir pilnībā attaisnojusies.
Bijām arī sagatavojuši koncepciju par lauksaimnieciskās produkcijas realizēšanu izsolēs, kurās ar valsts līdzdalību tiktu noturētas produkcijas minimālās cenas. Diemžēl tolaik neviens par šādu izsoļu sistēmu negribēja ne dzirdēt. Daudzās tukšās noliktavas tika nevis zemniekiem, kas ražoja tirgum, bet gan kokvilnas pārdevējiem. Uz mūsu koncepcijas bāzes “samazinātā” variantā izveidojās pašreizējais Rīgas nakts tirgus.
Tolaik bija uzkrāts liels daudzums humanitārās palīdzības graudu. Vietējie ražotie graudi vai nu vispār netika iepirkti, vai arī tika iepirkti par ļoti zemu cenu. Humanitārās palīdzības graudus realizējām, iztīrot visas noliktavas. Par iegūto naudu nodibinājām Lauku attīstības fondu (LAF), kas ilgu laiku darbojās kā palīgs zemnieku saimniecībām. Ar šo atbalstu daudz zemnieku ilgus gadus attīstīja savas saimniecības un kļuva konkurētspējīgi tirgū.
Tolaik norisinājās vēl kāds nozīmīgs process – Latvijas labības kombinātu privatizācija.
Novēlu, lai Zemkopības ministrija un zemkopības ministrs notur stingru mugurkaulu un nelēkā līdzi citiem valdības ministriem, kuri zvārojas no grāvja uz grāvi. Zemkopības nozarei ir sava darbošanās sistēma, kas jāsaglabā. Novēlu mūsu valstij lauksaimnieciskajā ražošanā sasniegt Lietuvas un Igaunijas līmeni, kā arī panākt izlīdzinājumu ar citām ES dalībvalstīm ES maksājumos, lai vairs nepastāvētu disproporcija. Tā ir jānovērš!
Roberts Dilba, zemkopības ministrs 1996–1997
Pirms stāšanās zemkopības ministra amatā, ko man piedāvāja toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle, izvirzīju nosacījumu, ka jāveido iespējami lielāks atbalsts zemnieku saimniecībām. Tā es panācu, ka zemnieku saimniecībām par 1995. gadu tika izmaksāta gandrīz puse neizmaksāto subsīdiju.
1996. gada 24. oktobrī tika pieņemts Lauksaimniecības likums – to izstrādāt bija visai sarežģīti, jo bija jāietver visas iespējamās likuma darbības jomas. Likums bija cieši saistīts ar finansējumu, un, lai valsts budžetā rastu nepieciešamos līdzekļus lauksaimniecības ekonomiskajam atbalstam, bija vajadzīgi pamatoti pierādījumi. Lai tos iegūtu, bija jāsagatavo programmas, kas pierādītu, ka tieši pašlaik – šodien, rīt – lauksaimniecībai kā ražojošai nozarei nepieciešams nozīmīgs atbalsts. Zemkopības ministrijas sagatavotās programmas lauksaimniecības atbalstam tika noraidītas divās valdības sēdēs un apstiprinātas tikai trešajā sēdē, jo biju pateicis premjeram Šķēlem, ka atkāpšos no amata, ja tas netiks izdarīts. Gandarī tas, ka kopā ar toreizējo premjeru izdevās panākt, lai zemnieki jau no 1998. gada saņemtu iezīmētās subsīdijas, kas veidoja gandrīz divus procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta.
Laikā, kad biju zemkopības ministrs, bez lieka skaļuma tika izveidota Sanitārā robežinspekcija. Tā bija ļoti nozīmīga svira Zemkopības ministrijā, lai sakārtotu lauksaimniecības produkcijas kustību pāri robežai. Pats svarīgākais bija panākt, lai valstī tiktu ievesti tikai kvalitatīvi produkti un citas preces.
Lauksaimniekiem ļoti svarīgas bija kreditēšanas iespējas. Arī šajā jomā sāka veidoties sistēma – banka (Latvijas Hipotēku un zemes banka), kas kreditē lauksaimniekus. Tāpat tika izveidots kredītgarantiju fonds, kas paredzēja pakāpenisku kredītprocentu dzēšanu. Tādējādi zemniekiem bija iespēja saņemt lielākus kredītus, lai paplašinātu ražošanu un sagatavotos konkurencei, kas vēl bija priekšā.
Vēlos pateikt lielu paldies tālaika departamentu vadītājiem un visiem ministrijas speciālistiem, kas ļoti apzinīgi un atbildīgi palīdzēja sagatavot programmas lauksaimniecības atbalstam. Šajā jubilejas reizē vēlu Zemkopības ministrijai un tās speciālistiem arī turpmāk būt flagmanim citu ministriju vidū, jo valstī nav citas tik sarežģītas daudznozaru ministrijas. Novēlu visiem, kas ir saistīti ar lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības produkcijas ražošanu, arī turpmāk lielus panākumus!
Andris Rāviņš, zemkopības ministrs 1997–1998
Manas darbības laikā mums bija laba komanda un daudzi jautājumi bija jārisina nekavējoties. Man patika tiešā veidā piedalīties procesos, kaut gan sabiedrības attieksme pret lauksaimniecību un laukiem bija nievājoša, tomēr lauku problēmas skāra un joprojām skar ne tikai laukos dzīvojošos, bet arī visu sabiedrību kopumā.
Tolaik Latvijas mērķis bija iestāties Eiropas Savienībā. Daudz kas jau bija sākts, un šis process bija jāturpina, tāpēc viens no maniem un Zemkopības ministrijas svarīgākajiem uzdevumiem bija Latvijas likumu un citu normatīvo dokumentu salāgošana ar Eiropas Savienības regulām un prasībām.
1997. gads graudkopībā bija labas ražas gads, taču zemnieku saimniecības rudenī nebija gatavas tādam graudu daudzumam, zemnieki bija bez finanšu resursiem un Latvijā arī nebija sakārtota graudu pieņemšana. Mēs bieži tikāmies ar labības ražotājiem, pārstrādātājiem un banku pārstāvjiem, un mums izdevās vienoties par vekseļu sistēmas ieviešanu. Taču bija jāpastiprina Labības tirdzniecības aģentūras ietekme Latvijas labības tirgū, palielinot aģentūras finanšu līdzekļus graudu iepirkšanai. Par to mēs sākām sarunas valdībā, jo valstij bija jānodrošina intervence, lai stabilizētu tirgu un nodrošinātu lauksaimniekiem stabilus ienākumus. Mēs arī organizējām graudu iepirkšanu un pārstrādi kombinātos.
Šajā laikā bija vēl divas nopietnas problēmas, kurām meklējām risinājumu: viena no tām bija tā saucamais “reņģu karš”, kad Latvijas zvejnieki bija zaudējuši ierastās bagātīgās reņģu zvejas vietas Rīgas līcī pie Roņu salas, kur šīs zivis bija zvejotas simtiem gadu. Savukārt otra bija saistīta ar gaļas, īpaši cūkgaļas, tirgus organizēšanu.
Patlaban, kad Zemkopības ministrijai aprit apaļi trīsdesmit, ir lielu pārmaiņu laiks virzībā uz zaļo domāšanu. Tāpēc mans vēlējums ir noturēt un attīstīt Latvijas lauksaimniecības produktu ražošanu un pārstrādi! Un saglabāt un vairot Latvijas zaļo zeltu – mūsu mežus!
Pēteris Salkazanovs, zemkopības ministrs 1999
Mans “ministrēšanas” periods bija interesants, īss un smags. Tolaik Latvijā, tostarp Zemkopības ministrijā, sākās Eiropas Savienības normatīvo dokumentu ieviešana, un to skaits bija iespaidīgs: Eiropas Savienībā tolaik bija 22 tūkstoši regulu un citu dokumentu lappušu, un tas viss bija jāsaskaņo ar Latvijas normatīvo regulējumu. Divas trešdaļas šo dokumentu bija saistītas ar lauksaimniecības, veterinārijas un pārtikas kontroles jautājumiem, kas tiešā veidā attiecās uz Zemkopības ministriju.
Tas bija laiks, kad daudzās organizācijas, kas pastāvēja lauksaimniecības nozarē, vilka “deķi” katra uz savu pusi. Jau bija sākts darbs pie Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) veidošanas ar mērķi pieņemt likumus koleģiāli, iepriekš tos pārrunājot ar pašiem lauksaimniekiem. Bijām tikušies ar visu nozares organizāciju pārstāvjiem, lai saprastu, kādā veidā tās varētu piedalīties zemkopības politikas veidošanā valstī.
Eiropas Savienības piesolītais atbalsts Latvijas lauksaimniekiem bija 25 procenti no “veco” dalībvalstu atbalsta. Pret to iebilda organizācijas, un iebildumus izteicu arī es un ministrijas speciālisti. Par šādu nostāju gan saņēmu pārmetumus no ārlietu ministra Valda Birkava. Lauksaimnieki savu neapmierinātību izpauda, toreizējā premjera Viļa Krištopana vārdadienā 28. maijā bloķējot robežpārejas punktus Elejā un Grenctālē. Uzklausot lauksaimnieku neapmierinātību uz vietas bloķētajā robežpunktā un pārrunājot notiekošo ar premjeru, bija jāatrod veids, kā valdība var atbalstīt mūsu lauksaimniekus.
Vissmagākā situācijā pirms gadsimtu mijas bija gaļas ražošanā. Latvijā no citām valstīm joprojām tika ievesta gaļa par dempinga cenām: lētākā maltā vistas gaļa maksāja 19 santīmu kilogramā, cūkgaļa – mazāk par 35 santīmiem kilogramā. Ministrija kopā ar organizācijām centās ierobežot nezināmas izcelsmes un apšaubāmas kvalitātes gaļas ievešanu Latvijā, un mums talkā nāca valdība un Saeima. Saeima steidzamības kārtā pieņēma likumu “Par pagaidu pasākumiem cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai”, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūnijā. Likums noteica 70 procentu muitas nodokļa likmi, bet ne mazāku kā 0,34 lati par vienu kilogramu svaigas, atdzesētas vai saldētas cūkgaļas. Šis tirgus aizsardzības pagaidu pasākums samazināja cūkgaļas importu valstī. Tas, manuprāt, bija pirmais un vienīgais gadījums Latvijā, kad tika pārkāpti Brīvās tirdzniecības līguma noteikumi. Kādu laiku pēc likuma stāšanās spēkā Zemkopības ministrijā vizītē gan ieradās ASV vēstnieks Latvijā…
Sirsnīgi apsveicu visus darbiniekus Zemkopības ministrijas 30 gadu jubilejā! Novēlu panākumus nevienlīdzības mazināšanā starp ES dalībvalstīm.
Aigars Kalvītis, zemkopības ministrs 1999–2000
Manā laikā notika Zemkopības ministrijas reorganizācija. Īstenojām vairākas reformas, kuras izrādījušās veiksmīgas arī ilgtermiņā. Lielākās pārmaiņas skāra valsts meža apsaimniekošanu. Līdz reformai atbildība par valsts mežu bija Valsts meža dienesta (VMD) kompetencē. Tas nozīmēja, ka ar apsaimniekošanu un uzraudzību nodarbojās tikai viena iestāde. Lai VMD spētu veiksmīgi izpildīt ikdienas funkcijas, tika noslēgti daudzi ilgtermiņa līgumi, un tas arī radīja nepieciešamu uzraudzības funkcijas nošķirt no apsaimniekošanas funkcijām, tāpēc tika pieņemts lēmums par valsts meža pārraudzības un apsaimniekošanas reformu. Pēc daudzām debatēm Saeimā un daudziem likumu grozījumiem ar Ministru kabineta 1999. gada oktobra rīkojumu tika izveidota akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM), kas darbu sāka 2000. gada 1. janvārī. Līdz ar to uzraudzības funkcijas palika VMD pārziņā, bet meža apsaimniekošana uzticēta LVM.
Otra nozīmīgākā reforma bija Lauku atbalsta dienesta (LAD) kā patstāvīgas struktūras izveidošana lauku finansējuma administrēšanai. Iestādes dibināšana 2000. gadā ļāva sākt pirmsiestāšanās Eiropas Savienībā fondu apsaimniekošanu, jau no pirmās dienas nodrošinot Latvijai iespēju saņemt ES atbalstu lauksaimniecībā. Dibinot LAD, tolaik esošo 26 lauksaimniecības departamentu vietā izveidojām deviņas spēcīgas LAD vienības, kas aptvēra visu Latviju, tā koncentrējot resursus reģionos.
Trešā reforma bija saistīta ar samaksas kārtību par zemnieku piegādātajiem graudiem, To radikāli mainījām 1999. gada rudenī. Iepriekšējos gadus visi labības pārstrādes uzņēmumi pieņēma graudus tikai glabāšanā un zemniekiem samaksāja pēc graudu pārdošanas. Mums izdevās panākt vienošanos ar sabiedrībām “Rīgas dzirnavnieks”, “Dobeles dzirnavnieks” un citiem lielākajiem graudu uzpircējiem valstī par to, lai norēķini ar zemniekiem turpmāk notiktu tūlīt pēc ražas novākšanas. Tas bija pirmais rudens, kad zemnieki uzreiz varēja saņemt samaksu par graudiem. Vienlaikus 1999. gads bija arī pirmais gads, kad ražas novākšanas laikā netika izsniegta neviena graudu importa licence. Neļāvām ievest graudus Latvijā, kamēr nav nopirkta mūsu zemnieku izaudzētā raža.
Ikvienas mūsu rīcības pamatā ir trīs elementi – redzējums, pārliecība un apņēmība. Novēlu, lai ir vīzija par godīgu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecību, zivsaimniecību un mežsaimniecību. Lai ir pārliecība par situāciju, kurā pašlaik atrodamies, un par pareizu mūsu valsts virzību nākotnē. Latvijas ceļojums uz labāku nākotni nebūt nav beidzies, vēl ir daudz darāmā. Es aicinu ikvienu nozares darbinieku likt lietā savu redzējumu, pārliecību un apņēmību, lai sniegtu ieguldījumu Latvijas labā!
Atis Slakteris, zemkopības ministrs 2000–2002
Tas bija ļoti dinamisks laiks. Zemkopības ministrijas sistēmā bija notikusi strukturāla funkciju pārdales reforma. Zemnieki bija sapratuši savu ietekmi, lieliski pašorganizējās protesta akcijās un bija arī kļuvuši par prasīgiem sarunu partneriem. Ikdienas darbu kalendārā bija daudz finanšietilpīgu jautājumu, un mēs straujiem soļiem tuvojāmies dalībai Eiropas Savienībā.
Viens no svarīgākajiem veikumiem saistās tieši ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Mums izdevās pilnībā nomainīt Eiropas Komisijas piedāvājumu Latvijas lauksaimniecības ražošanas kvotām dalībai Eiropas Savienībā. Kvotas bija balstītas uz deviņdesmito gadu statistiku, kad Latvijas ekonomika atradās dziļā sabrukumā. Ja mums nebūtu izdevies tās mainīt, tad pašlaik pat nebūtu vērts tērēt laiku un lauzīt galvu par piena cenām, jo piena ražošana būtu nožēlojami maza. Tomēr mēs atradām risinājumu, turklāt ar nopietnu un pamatotu argumentāciju, ko “iekšējā lietošanā” nosaucām par “padomju koeficientu”. Mums vēl bija jāpārliecina Lietuvas un Igaunijas zemkopības ministri, lai arī abas kaimiņvalstis iesaistās “padomju koeficienta” aprēķinā un atbalsta to. Tas izdevās, un pēc tam izdevās pārliecināt arī Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāru un visu Eiropas Komisiju. Par to vēlos pateikt lielu paldies gan maniem padomniekiem un lauksaimniecības zinātniekiem, gan visam Zemkopības ministrijas kolektīvam. Tas prasīja ļoti daudz darbu un dažādu pasākumu.
Ļoti svarīgs veikums bija programma, ko finansēja Eiropas Savienības speciālās pirmsiestāšanās fonds lauksaimniecībai un lauku attīstībai SAPARD. Daudzi eksperti izteicās, ka Latvija bija radījusi vienu labākajām, iespējams, pat vislabāko SAPARD programmu.
Sagatavojām arī Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības programmu lauku iedzīvotājiem, un 2002. gadā tā tika apstiprināta valdībā. Tā veidota pēc analoģijas ar Lauksaimniecības attīstības programmu un dod iespēju ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem saņemt finansiālu atbalstu. Ar šo programmu tika risināta nodarbinātības problēma un palielināti laukos dzīvojošo ieņēmumi.
Izveidojām arī tirgus veicināšanas programmu, kas Latvijā pazīstama kā “Zaļā karotīte”, bet starptautiskajā arēnā – kā “Growing Green in Latvia”.
Vēl gribu pieminēt Zemes kreditēšanas programmu, kas jau 2002. gada ļāva “Latvijas zemei tikt nevis dāņiem, bet mūsu pašu Jāņiem”, kā ministrijas reģionālajās konferencēs izteicās zemnieki.
Mēs joprojām dzīvojam interesantu, varbūt pat traku pārmaiņu laikā, taču šis ir arī iespēju laiks. Novēlu Zemkopības ministrijas kolektīvam šo laiku izmantot tā, lai pašiem pēc tam būtu ļoti liels gandarījums – vēl lielāks nekā man par mūsu kopā labi padarīto!
Jānis Dūklavs, zemkopības ministrs 2009–2011, 2014–2019
Tā nu sanācis, ka zemkopības ministrs biju divas reizes trīs premjeru vadītās valdībās. Kopā tas bija ilgs laiks, un izcelt atsevišķus svarīgākos darbus vai norises ir diezgan sarežģīti. Domāju, kolēģi ministri sapratīs, ka izmantošu “tiesības” rakstīt par svarīgāko manās abās “ministrēšanas” reizēs.
Noteikti vissvarīgākais, līdz šim nebijušais mūsu valstij bija 2015. gada pirmais pusgads, kad Latvija prezidēja Eiropas Savienības Padomē. Notika ilga un ļoti nopietna gatavošanās, lai Latviju parādītu un pierādītu, cik vien iespējams, labāk. Tas bija pārbaudījums un iespēja reizē. Domāju, ka ministrijas speciālisti kopīgi ar lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un zivsaimniekiem šo pārbaudījumu izturēja godam. Ar prezidentūrā paveikto visi varam lepoties.
Pirmā nopietnā piena krīze, kas Latvijas piena ražotājus piemeklēja 2009. gadā, kad piena iepirkuma vidējā cena nokritās līdz pat 10,9 santīmiem litrā, bija smags pārbaudījums piensaimniecībai kopumā. Šādas lielas cenu svārstības notiek periodiski, un piena ražotājiem un pārstrādātājiem ir jāmeklē pielāgošanās veidi, jo kārtējais valsts papildu atbalsts nav ilgtermiņa risinājums. Šeit gudri risinājumi ministrijas speciālistiem zemkopības ministra vadībā ir jāmeklē kopā ar piensaimniekiem. Varu tikai novēlēt, lai izdodas rast optimālu risinājumu.
Gribu minēt vēl vienu svētīgu darbu – institūta “BIOR” izveidošanu. Tas bija pareizs solis, lai Zemkopības ministrijas pārvaldītajās jomās būtu spēcīgs un starptautiski konkurējošs inovatīvs zinātniskās pētniecības centrs, kas zināšanas spēj izmantot ikdienas pakalpojumos.
Nozīmīgas pārmaiņas skāra arī Lauku atbalsta dienestu, kurā ieviesām visjaunākās tehnoloģijas, piemēram, elektroniskās pieteikšanās sistēmu – tagad labi pazīstamu kā EPS, kā arī daudz citu jauninājumu. Tas bija nozīmīgs ieguldījums visu lauksaimnieku un citu klientu ērtībām.
Eiropas Savienības finansējumu darījām vairāk pieejamu ražojošajiem lauksaimniekiem, lai nebūtu tā, ka Eiropas Savienības atbalstu vienkārši ne par ko saņem neražojošie lauksaimniecības zemes īpašnieki jeb tā saucamie “dīvāna zemnieki”.
Atmiņā palicis Krievijas embargo Latvijas produktu eksportam. Zivsaimniecībai un piensaimniecībai tas bija liels izaicinājums – pārorientēt eksportu uz citu valstu tirgiem. Lielākajai daļai uzņēmumu īsākā vai ilgākā laikposmā tas veiksmīgi arī izdevās.
Ļoti nopietns pārbaudījums cūkkopības nozarē bija Āfrikas cūku mēris. Kaut gan bijām šādai situācijai gatavojušies, ieviešot nopietnus biodrošības pasākumus, tik un tā cūkkopji nonāca visai smagā situācijā. Ar šo slimību ir nopietni jārēķinās joprojām.
Vēlos pieminēt arī gadu, kad Latgale gandrīz noslīka lietavās. Arī tas iekrita laikā, kad biju ministra amatā. Izsludinājām ārkārtējo situāciju: reģionā bija plūdu izpostītas saimniecības un infrastruktūra, 20 tūkstoši hektāru applūdušas lauksaimniecības zemes, Latgales mežos kalta egles, bija pārrauti dambji, applūdināti ceļi u. tml.
Bija arī priecīgi notikumi: pēc ilgām diskusijām valdībā savā paspārnē pārņēmām Bulduru dārzkopības vidusskolu, un tā kļuva par daļu no Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (bijušās LLU). Kā redzam, šis bija pareizs lēmums un ir veiksmīgs risinājums dārzkopības vidusskolai un visiem Latvijas dārzkopjiem.
Novēlu Zemkopības ministrijai turpināt sadarbību ar lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un zivsaimniekiem, jo kopā esat liels spēks. Un krīzes situācijās novēlu visiem saglabāt vēsu prātu un meklēt nestandarta risinājumus atbilstoši konkrētajiem apstākļiem. Lai jums izdodas!
Laimdota Straujuma, zemkopības ministre 2011–2014
Jau ar pirmajām darba dienām turpināju iepriekšējā ministra Mārtiņa Rozes aizsākto Latvijas valsts lauksaimnieku interešu aizstāvēšanu Briselē ciešā sadarbībā ar lauksaimnieku organizācijām, lai Eiropas Savienības 2014.–2020. gada plānošanas periodā Latvijas lauksaimnieki saņemtu taisnīgākus un vienlīdzīgākus tiešos maksājumus. Pirmajā Briseles vizītē 2011. gada 7. novembrī tikos ar Lietuvas lauksaimniecības ministru, jo cīņā par izlīdzinātiem platībmaksājumiem Baltijas valstis bija vienotas. Kaut arī kopējais Eiropas Savienības budžets lauksaimniecībai un lauku attīstībai 2014.–2020. gadam tika samazināts par 17 procentiem, mēs panācām 50 procentu palielinājumu lauksaimniecībai un lauku attīstībai salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu. Tas bija straujākais tiešo maksājumu kāpums visā Eiropas Savienībā. Papildus no valsts budžeta lauksaimniekiem tika piešķirts 129 miljonus latu liels valsts līdzfinansējums tiešmaksājumu izlīdzināšanai Baltijas valstīs no 2014. līdz 2020. gadam. Tā bija uzvara.
Ļoti plašs un nozīmīgs darbs saistījās ar nacionālās koncepcijas izstrādi par Latvijas bagātības – zemes – ilgtspējīgu un efektīvāku izmantošanu un pieejamības nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem. Zemkopības ministrijas piedāvātā koncepcija iekļāva vairākus normatīvos dokumentus. Viens no tiem bija Zemes kreditēšanas programma lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) iegādei, lai veicinātu kredītresursu pieejamību LIZ iegādei. Kreditēšanas programma aizsākās 2012. gada jūnijā.
Ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstu 2012. gada beigās sākās Latvijas Zemes fonda dibināšana. Valdība 2013. gada maijā atbalstīja Zemkopības ministrijas izstrādāto modeli Latvijas Zemes fonda izveidei, nacionāla mēroga zemes fonda pārvaldību uzdodot valsts akciju sabiedrībai “Lauku attīstības fonds”. Programmas sākšanai bija paredzēti desmit miljoni latu.
Sagatavojām priekšlikumus likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumiem, lai ierobežotu lauksaimniecības zemes tirgus liberalizāciju un noteiktu striktākus kritērijus LIZ iegādei, nodrošinot LIZ izmantošanu lauksaimniecības vajadzībām un mazinot LIZ iegādi spekulācijas nolūkos. Ministru kabinetā tie tika apstiprināti manā pēdējā darbadienā zemkopības ministra amatā.
Tāpat sagatavojām priekšlikumus Imigrācijas likuma un Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma grozījumiem, atbalstot zemes pieejamību Latvijas lauksaimniekiem. Imigrācijas likuma grozījumi 2013. gada oktobrī tika pieņemti Saeimā, vairs nedodot iespēju iegūt uzturēšanās atļauju apmaiņā par lauksaimniecības un meža zemes iegādi. Savukārt Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma grozījumi paredzēja laikposmā no 2014. gada 1. jūlijam līdz 2016. gada 1. jūnijam atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tos zemes īpašniekus, kas lauksaimniecības zemi pārdod ražojošam lauksaimniekam.
Esmu patiesi gandarīta par kopīgo darbu ar ministrijas kolēģiem. Novēlu ministrijai arī turpmākajās desmitgadēs sasniegumus rūpēs par lauku dzīves kvalitāti, stabilitāti un modernu, videi draudzīgu ražošanu lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā. Novēlu nepārtraukti veidot prognozējamu uzņēmējdarbības vidi un stiprināt visa veida sadarbību, tā nodrošinot lauku saimniecību produktivitātes un konkurētspējas celšanu. Novēlu veiksmīgu ministrijas un nozares uzņēmēju sadarbību ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti un zinātniskajām iestādēm jaunu inovatīvu produktu un procesu radīšanā un pārnesē uz nozari.
Lai Zemkopības ministrijas saknes vienmēr paliek mūsu tautā un mūsu zemē, lai mēs saudzīgi sargājam to, kas ir neaizvietojams – mūsu cilvēkus, mūsu zemi, mūsu mežu un ūdeņus!
Kaspars Gerhards 2019–2022
Kopš 2020. gada pavasara līdz 2022. gadam lauksaimniecības nozare strādāja krīzes režīmā: Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā izraisīja ražošanas izejvielu un energoresursu dramatisku kāpumu. Par spīti šiem apstākļiem, man ir gandarījums, ka mums ir izdevies ne tikai saglabāt Latvijas lauksaimniecības nozari, bet arī nodrošināt stabilu tās attīstību. Pandēmijas laikā sniegtais valsts atbalsts bija izšķirošs, lai lauksaimnieki krīzes apstākļos nebankrotētu un Latvijas veikalu plauktos būtu pieejami pašu valstī ražoti pārtikas produkti. Izdevās stiprināt zivsaimniecības un meža nozares konkurētspēju.
Pēc intensīva četru gadu darba ciešā sadarbībā ar nozari Zemkopības ministrija Eiropas Komisijā iesniedza Latvijas Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģisko plānu 2023.–2027. gadam, un tas tika apstiprināts 2022. gada 11. novembrī. Sarunās panācām, ka Latvija saņem trešo lielāko KLP finansējuma palielinājumu salīdzinājumā ar pārējām dalībvalstīm pret iepriekšējo periodu. Mums izdevās izcīnīt gan ievērojami lielākus tiešos maksājumus, gan lielāku maksājumu likmi, kas 2027. gadā sasniegs 80 procentu no ES vidējā līmeņa. Tika ielikts stabils pamats Eiropas Savienības finansiālam atbalstam Latvijas lauksaimniecības nozares ilgtspējīgai attīstībai līdz 2027. gadam. Kopumā turpmāko piecu gadu laikā Latvijas lauksaimnieku atbalstam paredzēti 2,5 miljardi eiro. Tādējādi no 2023. gada Eiropas Savienības un valsts atbalsts tiek sniegts tā, lai taisnīgā, mērķētā un līdzsvarotā veidā sasniegtu dažāda lieluma saimniecības, īpaši atbalstot mazās un vidējās saimniecības, kā arī bioloģiskās saimniecības.
Zemkopības ministrijai 30 gadu jubilejā novēlu turpināt ciešo sadarbību ar nozari, jo, kā liecina mana pieredze zemkopības ministra amatā, tikai sadarbojoties varam sasniegt izvirzītos mērķus, lai Latvijā būtu spēcīgas vidējās un mazās ģimenes saimniecības lauku reģionos un stabila lauksaimniecības ražošana.
VALSTS SEKRETĀRI
Dace Lucaua, Zemkopības ministrijas valsts sekretāre 2007–2021
Ar Zemkopības ministriju esmu bijusi saistīta 25 gadus. Tā kā biju strādājusi Lauku atbalsta dienestā un piecus gadus arī Zemkopības ministrijas parlamentārās sekretāres amatā, uz valsts sekretāres amatu nācu jau ar pieredzi un savu skatījumu. Valsts sekretāre ministrijā biju ilgu laiku – 15 gadu, tādēļ man ļoti grūti atsijāt tikai dažus svarīgākos darbus vai notikumus. Tas bija laiks, kad jau bijām pielāgojušies Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas prasībām Latvijai pirmajā, bet īsajā 2004.–2006. gada ES fondu plānošanas periodā un sākām nākamo periodu, un jau bijām apjautuši ES vienotā tirgus praktisko izpausmi. Bija jāveido lauku konsultatīvās un informācijas apmaiņas sistēma, strukturāli jāreorganizē fitosanitārā robežkontrole. Bija arī daudz darāmā, lai pilnveidotu un modernizētu Zemkopības ministrijas sistēmu.
Nu visi darba kreņķi un grūtumi gan ir aizmirsušies. Esmu saglabājusi gaišas un siltas atmiņas par kopīgo laiku Zemkopības ministrijā. Neaizmirstami ir lielie pasākumi, piemēram, “Lauki ienāk pilsētā” – tas bija diezgan pārgalvīgs eksperiments, kurš gan pilnībā attaisnojās un izdevās lielisks. Un kur nu vēl Latvijas vēsturē pirmā prezidentūra ES Padomē! Tāgada Berlīnes “Zaļajā nedēļā” ar milzu degsmi, aizrautību un atbildību rādījām savu valsti Eiropai un pasaulei. Arī ministrijas rīkoties konkursi – “Sējējs”, “Lielais loms” un “Zelta čiekurs”, kas ik gadu iekustināja visus lauku apvidus, – lika saimniecībām un uzņēmējiem sasparoties, lai nokļūtu līdz svinīgajam noslēguma pasākumam.
Tomēr vislielākais prieks man saglabājies par kopīgo darbu ar ministrijas cilvēkiem. Gribu pieminēt, ka Zemkopības ministrijā tradicionāli ir bijusi maza kadru mainība. Esmu domājusi, kādēļ, un arī atradusi atbildi: jūs, mani kolēģi, esat atbildīgi, gudri un atsaucīgi. Mēs vienmēr esam varējuši pārrunāt visus jautājumus, lai atrastu risinājumu pat šķietami bezcerīgās situācijās. Jūs protat balstīt cits citu, un visi kopā spējāt dot atbalstu man – tas bija pats svarīgākais.
Mans vēlējums – saglabājiet šo lielisko kolektīva izjūtu! Laba kolēģa plecs blakus ir neatsverama vērtība. Veiksmi un izturību turpmāk!
IN MEMORIAM
Alberts Kauls, zemkopības ministrs 1995–1996
Mārtiņš Roze, zemkopības ministrs, 2002–2009
Jānis Lapše, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs 1993–2000
Sagatavots Zemkopības ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību nodaļā