Intervija portālā Zemeunvalsts.lv (13.05.2021.) ar Jāni Eglītu, zemkopības ministra biroja vadītāju
Kāda ir Zemkopības ministrijas nostāja un plāni turpmāko gadu Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas jautājumā?
Lauksaimniecības politika iekļauj ļoti plašu jautājumu loku. Latvijā svarīgākais uzdevums, lai mūsu zemnieki būtu konkurētspējīgi Eiropas (un ne tikai) līmenī. Vai mēs varam to paveikt ar šobrīd pieejamajiem Eiropas Savienības fondu līdzekļiem? Domāju, varam! Tas nešaubīgi prasīs nopietnu un apjomīgu darbu sagatavošanās posmā, lai pieejamos līdzekļus sadalītu gudri un pareizi.
“Pareizi sadalīt” skan visai bieži un... Ko tieši ar to saprot?
Brīdī, kad notiek lauksaimniecības programmu sagatavošana un sakārtošana, jābūt skaidrībai, lai tās tiktu arī pareizi un saprotami izpildītas, ņemot vērā ne tikai skaļus un populārus saukļus, bet, izmantojot arī veselo saprātu un spriestpēju. Pašlaik daļa sabiedrības dažādu iemeslu dēļ mēdz aizrauties ar idejām, kas Latvijā, ņemot vērā mūsu no citām (ne visām) Eiropas valstīm atšķirīgo situāciju, nav nedz piemērojamas, nedz pamatotas. Piemēram, Rietumeiropā lauksaimniecība kā nozare ir attīstījusies vismaz 70-80 gadus, mums tie ir 30 gadi. Francijā lauksaimniecībai ir pilnīgi citi mērķi un uzstādījumi, Vācijā – citi principi, ņemot vērā šo valstu saimniecību lielumu (Latvijas lielsaimnieks ir Vācijas vidējais zemnieks). Lai saglabātu mūsu lauksaimnieku konkurētspēju, nepieciešams novirzīt līdzekļus attīstībai un, protams, vides jautājumiem. Šobrīd nevaram atļauties pieņemt populārus, bet nepareizus lēmumus, jālemj tā, lai labums ilgtermiņā būtu mums visiem.
Jānis Grasbergs, ministrijas parlamentārais sekretārs, kritiski vērtēja pēdējo gadu izteikto vēlmi: obligāti “kaut kur vai jebkur”, neskatoties uz sekām, būt pirmajiem. Ko tas maksā un vai to varam atļauties?
Atkārtošos: praksē mēs nevaram atļauties būt populistiski populāri, jārīkojas pietiekami piezemēti un saprātīgi, ciktāl situācija to ļauj. Raušanās pirmrindniekos par katru cenu... Jautājums, manuprāt, ir cits: kurās jomās mums vajadzētu būt pirmajiem? Labklājībā, pieejamajā atbalstā ražojošām saimniecībām un uzņēmumiem, vēlāk, kad labklājības rādītāji būs sasniegti, varēsim virzīties citur, domāt par citiem virzieniem. Jāteic, Kaspara Gerharda darbības laikā Zemkopības ministrijā alga vidēji nozarē ir pieaugusi par 100 eiro, eksporta pieaugums palielinājies par 20%; tas ir noticis situācijā, kurā patlaban esam un ko labi apzināmies. Proti, lai kā gribētos palēkties ļoti, ļoti augstu, mēs lecam, cik iespējams, virzoties uz nosprausto mērķu sasniegšanu. Šis mērķis ir labklājība! Ar to jāsāk, par to jādomā!
Latvijas galvenā bagātība un resurss: zeme un viss ar to saistītais tiek pārdota ārzemniekiem... Šāds teikums un tā vēstījums rada raizes daudziem...
Tuvāko 5-10 gadu perspektīvā zeme paliks Latvijas pilsoņu īpašumā, to mēģināsim nodrošināt visiem pieejamajiem līdzekļiem. Bet! Lai tā būtu, ir jādara viss, lai pilsonim no zemes būtu atdeve (labums). Pēdējā laikā vērojama pārlieka aizrautība ar liegumiem, aizliegumiem, mikroliegumiem, kas vēlmi būt saimniekam un saimniekot būtībā padara neinteresantu. Kas tu esi par saimnieku, ja nevari savā zemē saimniekot? Jautājums ir skaļš, bet jāiedomājas situācija un jāmēģina atbildēt.
Ja skatās tendences daļā sabiedrības, īpaši publiskajā sektorā: ierobežot, liegt, neļaut ir gana populāri aicinājumi. Tas nebūt nav saistīts ar padomju laikiem, kā nereti tiek pausts, jo pēdējos 30 gados bija posms, kad par kaut kā liegšanu vai neļaušanu ikdienā runāja ļoti maz. Griba aizliegt ir atgriezusies un ne jau Covid19 sakarā.
Varu tikai atkārtot: šobrīd nevaram atļauties būt populistiski populāri. Jautājumā minētās tendences šobrīd patiešām ir novērojamas: “aizliegt saimniecisko darbību, lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību”. Tas kādam izklausās ļoti skaisti un kāds cits par to sit plaukstas – nu tik būs! Kā nosacīti bioloģiskā daudzveidība kādā vietā ir radusies vai veidojusies? Cilvēki pirms mums, pirms vairākām paaudzēm, ieguva zemi un mežu par dalību Brīvības cīņās: viņi saimniekoja, tīrīja, cirta, kopa, ara, sēja. Vēl senāk mūsu senču senči līda līdumus. Cilvēks ar savu darbu konkrētajā zemes platībā ir nodrošinājis un radījis pietiekami labus apstākļus, lai tur dzīvotu gan dzenis, gan mazais ērglis, gan cauna, gan ieklīstu kāds lācis, gan čakli ņirbētu skudru pūznis utt... Ja šobrīd mēs šiem gadu desmitu vai simtu laikā tapušajiem darba augļiem “uzliksim” liegumu, lai tur veidotos iedomāta bioloģiskā daudzveidība... Nekas, nekur, no nekā nav veidojies! Viss, kas mums ir, kas pieder, ar ko mēs lepojamies, ir tieši saistīts ar cilvēka darbu un rūpēm. Šobrīd redzam pretējo procesu, kas radies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja noņemam krāsainas brilles un palūkojamies skaidrām acīm: daļa cilvēku nevēlas neko darīt. Kolīdz parādās “gudrs” cilvēks, piemēram, Saeimā, kas saka – mēs aizliegsim darīt to un neļausim šo, te viss augs savā vaļā... Šādi top labi redzams iemesls attaisnojumam, kāpēc kaut kas netiek darīts: jo, redz, nedrīkst. “Es neko nedaru, jo mīlu zaļo dabu!” Vai tā ir? Nekas neaugs, ja netiks kopts! Zaļuma un dabas mīlēšana, un veidošana, neko nedarot, pēc gadiem mums ļoti, ļoti dārgi maksās. Par to maksās visa sabiedrība...
Ir saukļi, saucēji un ir nozaru profesionāļi...
Piemērs, nedaudz atkāpjoties no meža un lauksaimniecības tēmas: nesen plašsaziņas līdzekļos bija lasāma Saeimas deputātes Karīnas Sprūdes nostāja par Covid19 vakcīnām. Brīdī, kad deputātei lūdza apgalvoto pamatot, sekoja atbilde: “Tā ir mana pārliecība!” Pārliecība ir dažāda, bet... aplamu informāciju publiski pauž Saeimas deputāte, kam, strādājot parlamentā, ik jautājumam jāpieiet ļoti atbildīgi. Ir pietiekami daudz Saeimas deputātu, kas labprāt mīl izmantot populārus saukļus, piemēram: “Mums jābūt zaļākajai valstij pasaulē”. Zaļākā valsts pasaulē, godājamie parlamentārieši, neko neražos! Mēs visu importēsim un savu Latvijā nopelnīto naudu, ja tāda būs, atdosim lietuviešiem, poļiem, vāciešiem, beļģiem. Šādi mēs celsim nevis mūsu tautas, bet citu tautu labklājību. Tā vietā, lai nodrošinātu sevi un savus bērnus ar pārtiku, darbu un citu nepieciešamo, mēs vēlamies kļūt par patērētājiem. Turklāt par patērētājiem, kas nevis nopelna un tērē, bet vienkārši slinko un nepelna... Tā ir muļķīgākā iespējamā kļūda.
Tāpēc šobrīd Zemkopības ministrijas ļaudis strādā, lai iespējamais finanšu sadalījums lauksaimniecībā būtu pēc iespējas racionālāks, to varētu ieguldīt attīstībā, un brīdī, kad būsim ražotāji un eksportētāji, runāsim par attīstītu valsti, kas var atļauties ne tikai tērēt un aizņemties, bet arī rast kompensācijas tiem īpašniekiem, kuru īpašumos ir tās dabas vērtības, kuras nepieciešams īpaši aizsargāt un kopt. Jo īpaši vēlos uzvērt vārdu “kopt”, jo tikai sakoptā vidē labprāt uzturēsies meža zvēri un putni: netīrā, aizaugušā dūksnājā tiem nepatiks. Tas jāsaprot!
Kompensāciju sakarā nereti izskan doma: “Vieni liegs, bet par kompensācijām rūpēsies (tās pelnīs) citi”. Ļoti maz runā par to, ka tās kādam ir jānopelna...
Noteikt liegumus ir gana vienkārši, atliek tikai “nospiest pareizās pogas” un iedarbināt noteiktus mehānismus. Tālāk sākas ne visai skaidru jautājumu virkne: kā zemes īpašniekam saglabāt interesi būt saimniekam un nodrošināt īpašuma uzturēšanu un kopšanu. Kompensācijai jābūt atbilstošai, lai zemes īpašniekam nebūtu jāmaksā par kādas domubiedru grupas vēlmi ierobežot...
Piemēram, Natura2000 teritorijas, kur saimnieciskā darbība mežos ir liegta. Zemkopības ministrijas nostāja: mēs paredzam kompensācijām noteiktu finansiālu apjomu, skaidri zinot, ka tas nav pietiekams. Otra kompensācijas daļa būtu jānodrošina tai ministrijai, kas sevi dēvē arī par Vides aizsardzības un... (VARAM) ministriju. VARAM, izrādās, kompensāciju jautājuma risinājums nerūp. Saukļi ir, tie ir populāri, ar to pietiek. Ja situācijas risinājums ministrijas vadībai un atbildīgajiem rūpētu, ja tas rūpētu tiem, kas sevi dēvē par attīstības un progresa politikas veidotājiem, rastos iespēja kompensāciju jautājumu atrisināt ātri. Tā nenotiek! Ko varam secināt? Tas ir skaļš populisms uz citu darba un laika, un īpašuma rēķina!
Nesenā sarunā, runājot par kaimiņvalstu pieredzi, sarunbiedrs uzsvēra, ka, piemēram, zviedri meža apsaimniekošanu plāno 50-100-150 gadiem.
Tā ir ilgtspējīga saimniekošana. Veidojot iepriekšminētās Zemkopības ministrijas atbalsta programmas, jāņem vērā ne tikai tas, kā izskatāmies šobrīd un šogad, bet jādomā par tām paaudzēm, kas dzīvos Latvijā pēc 100 gadiem un vairāk. Jādomā par attīstības politiku, citādi nekādi likumi vai noteikumi, vai regulas nenodrošinās to, ka cilvēki šeit vēlēsies dzīvot. Ja naudu izdāļās dažādām populārām lietām, kas nenesīs labumu nākotnē, še dzīvos vācieši, Lihtenšteinas advokāts un vēl kādi, kas naudu saņems no Nīderlandes bankas, ieguldot to šeit. Mūsu mērķis: lai šeit pēc 100 un 300, un... gadiem dzīvotu latvieši un skanētu latviešu valoda. Ir jādomā tālāk un ilgāk nekā viens vai divi Eiropas Savienības plānošanas periodi. Plāni top vismaz 50-100 gadiem. Lai cilvēki būtu vajadzīgi valstij, zemei, varētu gan saimniekot, gan nopelnīt, gan ieguldīt, gan justies labi. Nevar apstāties pie skaļām un populārām runām, neko nedarot!
Pilsoņu iniciatīvas par kailciršu ierobežošanu un mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Kāda ir ministrijas nostāja?
Šīs iniciatīvas var raksturot ar Imanta Ziedoņa dzejas rindām: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks?”
Ar iniciatīvām ir tieši tā. Runājot par kailcirtes ierobežošanu, jāatceras, kas ir mežs. Ilgtspējīgi saimniekojot, mežs ir resurss, ar kā palīdzību mēs varam gan būvēt, gan tikt pie sev nepieciešamām lietām, gan tā ir vide, kur varam atpūsties. Tas ir iespējams tālab, ka par mežu kāds rūpējas un kāds tajā saimnieko. Tam, kas rūpējas, ir tiesības ne tikai rūpēties, bet gūt labumu. Labuma gūšana ir saistāma arī ar kailcirti. Varam diskutēt, kāds ir šīs cirtes apjoms, kā to veic, kad to veic. Mums jādomā par to, lai, bažījoties par jauniem liegumiem, meža īpašnieks “uz karstām pēdām” nesastrādā muļķības. Jānodrošina tiesiskā paļāvība un tiesiskā aizsardzība, lai cilvēks zina, ka labumu no īpašuma (turklāt ne tikai no meža) varēs gūt arī nākamgad, pēc 10 un 20 gadiem. Manuprāt, pilnīga kailcirtes aizliegšana ir nepieņemama, varam runāt par apjomu. Kas attiecas uz iespējamu mežizstrādes darbu liegumu putnu ligzdošanas laikā, jāatceras Latvijas klimatiskie apstākļi. Ja ņemam vērā pēdējos gadus, nereti, cirtes nav iespējams veikt ziemā, jo mežā iebraukt nevar. Līdzīgi ir rudeņos, kad mēdz būt pagalam mitrs. Atsevišķos gadījumos ir nepieciešams mežizstrādi veikt citā laikā. Ik gudrs saimnieks saprot, ka putni mežam un mežs putniem ir vajadzīgi, un apzināti mežizstrādi ligzdošanas laikā neveiks. Es ticu, ka mūsu meža un zemes īpašnieki ir pietiekami atbildīgi pret sevi, saviem bērniem un nedarītu muļķības. Sabiedrībai kopumā jāuzticas īpašniekiem, jo viņi zina, kā pareizi rīkoties. Es nekad neesmu mācījis mediķus, kā viņiem strādāt. Un ļoti ceru, ka visi zina, kā jādara darbs, un paļaujas, ka arī meža īpašnieks zina: kā un ko darīt, lai labums būtu visiem.
Covid19 ierobežojumu laikā nereti dzirdam asus vārdus to ministru virzienā, kuri aicina piesargāties, bet nesēdēt dīkā. Kā ir gudrāk: darīt, nedarīt, bīties, bažīties vai tomēr kustēties?
Pilnīgi noteikti – darīt! Jādomā, kā ražot un kā saglabāt ražošanu! Zemkopības ministrs nesen rosināja ieviest atbalsta maksājumus cilvēkiem, kas palīdz lauksaimniekiem sezonas darbos. Līdz šim tā nebija... Zinot darba roku trūkumu laukos, secinājām, ka atbalsts par to, ka sēdi mājās, var radīt ļoti drūmu situāciju daudzās nozarēs. Atbalsta saņēmēji var palīdzēt sezonas darbos, saņemot atalgojumu un nezaudējot dīkstāves pabalstu. Tas bija mazākais, ko varējām darīt, lai cilvēkos nezustu vēlme strādāt. Virzoties prom no Covid19 krīzes, daudziem uzņēmējiem nebūs viegli, jo dīkstāves pabalsti nereti pārsniedza algu apmēru. Kā tā? Ja salīdzina ar citām valstīm Eiropā, mūsu uzņēmējiem ir zems ienākumu līmenis. Uzņēmējs par savu pakalpojumu Latvijā nevar prasīt adekvātu samaksu, jo Latvijas iedzīvotājiem naudas ir tik, cik ir (proti, nav daudz)! Ja neražosim, bet tikai patērēsim, līdzekļi plūdis no Latvijas prom. Ja tas tā notiek, mūsu labklājība nevairojas!