Lauksaimniecības dzīvnieki

Rokasgrāmata būs kā mācību līdzeklis dzīvnieku kopēju, dzinēju un kāvēju, kā arī dzīvnieku labturības inspektoru apmācībai kvalifikācijas sertifikāta iegūšanai un zināšanu papildināšanai vai atsvaidzināšanai, kā arī veicinās konstruktīvu dialogu starp kautuvju darbiniekiem un valsts uzraudzības un pārbaudes institūcijām. Rokasgrāmatā ietverto pasākumu ievērošana un kvalificēta izpilde veicinās augstākās kvalitātes gaļas iegūšanu, pozitīvi ietekmēs darba drošību kautuvēs un paaugstinās uzņēmēju konkurētspēju.

„Labas prakses rokasgrāmata dzīvnieku aizsardzībā kaušanas (nonāvēšanas) laikā” izstrādāta ar LR Zemkopības ministrijas atbalstu.

2018. gada 13. septembrī, Zemkopības ministrijā notika starptautisks seminārs “Par lauksaimniecības dzīvnieku (liellopu) labturību un atbilstību transportēšanai un kaušanai”. Semināru rīkoja Zemkopības ministrija sadarbībā ar Baltijas Dzīvnieku labturības tīklu (Baltic Animal Welfare Network), pateicoties Zviedrijas Institūta finansiālajam atbalstam. 

Seminārā piedalījās labturības prasību kontrolējošo iestāžu eksperti, kā arī praktizējoši veterinārārsti, dzīvnieku pārvadātāji, kautuvju pārstāvji un fermu īpašnieki no Baltijas un Skandināvijas valstīm. 

Seminārā tika runāts par to, kā apieties ar dzīvniekiem, kuri nav piemēroti pārvadāšanai uz kautuvi, rīcību ar slimiem vai ievainotiem dzīvniekiem nogalināšanas vai kaušanas laikā fermā, par dzīvnieku labturību, pārtikas drošību un citiem jautājumiem. Semināra laikā Zviedrijas un Norvēģijas lektori dalījās pieredzē, kā tiek risināta liellopu piespiedu kaušana uz vietas fermā, kur liela nozīme ir dzīvnieku pirmskaušanas izmeklēšanai, novērtējot, vai šāds dzīvnieks ir derīgs pārtikas apritei. Tika diskutēts, kādas minimālās higiēnas prasības jāievēro, lai nodrošinātu pārtikas drošību, kā arī Zviedrijas kolēģi prezentēja e-apmācības sistēmu par dzīvnieku labturību kaušanas laikā. 

IETEIKUMS ATTIECĪBĀ UZ LIELLOPU AUDZĒŠANU,

kuru Pastāvīgā komiteja pieņēmusi 1988. gada 21. oktobrī

Saturs

PREAMBULA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

LOPKOPĪBA UN PĀRBAUDES

ĒKAS UN APRĪKOJUMS

APSAIMNIEKOŠANA

FENOTIPA VAI/UN GENOTIPA IZMAIŅAS

PAPILDU NOTEIKUMI

A PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ VAISLAS UN NOBAROŠANAI PAREDZĒTO BUĻĻU AUDZĒŠANU

B PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ GOVJU UN TEĻU AUDZĒŠANU

C PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ TEĻU AUDZĒŠANU

___________

PREAMBULA

Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja;

ņemot vērā tās pienākumu saskaņā ar Konvencijas 9. pantu izstrādāt un pieņemt Pusēm paredzētus ieteikumus, kuros būtu sīki izstrādāti noteikumi Konvencijas I nodaļā izklāstīto principu īstenošanai, pamatojoties uz uzkrāto zinātnisko pieredzi par dažādām dzīvnieku sugām;

ievērojot iedibināto praksi Konvencijas 3.–7. pantā izklāstīto dzīvnieku labturības principu īstenošanai;

ņemot vērā to, ka atbilstoši iedibinātajai praksei un uzkrātajai zinātniskajai pieredzei attiecībā uz liellopu fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām ir jāveic nopietni un pastāvīgi pasākumi, lai pielāgotu gan pašreizējās, gan iespējamās lopkopības sistēmas, kurās tiktu ievērotas dzīvnieku vajadzības;

ņemot vērā to, ka liellopu pienācīgas labturības un veselības pamatprasības ietver atbilstošas lopkopības un zootehnikas sistēmas, kas ir piemērotas dzīvnieku fizioloģiskajām uz uzvedības vajadzībām, un atbilstošas vides faktorus, lai apstākļi, kādos liellopi tiek turēti, atbilstu to vajadzībām attiecībā uz piemērotu uzturu un barošanas metodēm, kustību brīvību, fizisko komfortu, vajadzībai īstenot normālu uzvedību saistībā ar celšanās, apgulšanās, atpūtas un gulēšanas pozām, rūpēm par sevi, ēšanu, atgremošanu, dzeršanu, izkārnīšanos un urinēšanu, atbilstošu sociālo saskarsmi; lai tie būtu pasargāti no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, savainojumiem, parazitozes un slimībām vai uzvedības traucējumiem; kā arī citām būtiskām prasībām, kuras var noteikt atbilstoši iedibinātajai praksei vai uzkrātajai zinātniskajai pieredzei;

ņemot vērā iespējamību, ka atsevišķu biotehnoloģiju attīstība var būt saistīta ar liellopu labturības problēmām, un apzinoties nepieciešamību nodrošināt to, lai šī attīstība nekaitētu to veselībai un labturībai;

paturot prātā, ka tad, kad ir kļuvušas pieejamas jaunas, būtiskas zināšanas, Komitejas pienākums ir pārskatīt visus ieteikumus un tādējādi iedrošināt visu pušu veiktās izpētes turpināšanu ar mērķi optimāli izmantot jaunas metodes, lai nodrošinātu liellopu veselību un labturību;

attiecībā uz liellopu audzēšanu ir pieņēmusi šo ieteikumu.

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

1. Šis ieteikums attiecas uz liellopiem, kas tiek turēti lauksaimnieciskiem mērķiem.

2. Saskaņā ar šo ieteikumu dzīvnieks vecumā līdz 6 mēnešiem tiek saukts par teļu.

3. Šā ieteikuma papildinājumos ietvertie īpašie noteikumi ir tā daļa.

LOPKOPĪBA UN PĀRBAUDES

2. pants

Dzīvnieki ir jāaprūpē pietiekamam skaitam personu, kurām ir atbilstošas zināšanas par liellopiem un izmantoto turēšanas sistēmu, lai varētu noteikt, vai dzīvnieku veselība ir laba vai ne, konstatēt izmaiņas uzvedībā un novērtēt kopējās vides atbilstību dzīvnieku veselībai.

3. pants

1. Visus dzīvniekus rūpīgi pārbauda vismaz vienu reizi dienā, un šim nolūkam vajadzības gadījumā ir jābūt pieejamam gaismas avotam. Piesieti dzīvnieki ir rūpīgi jāpārbauda vismaz divas reizes dienā. Šīs pārbaudes veic neatkarīgi no jebkāda automātiskās uzraudzības aprīkojuma.

Izmantojot tehnoloģiskas ierīces tādas informācijas reģistrēšanai kā barības uzņemšana, piena kvalitāte vai ķermeņa temperatūra, tās jāizmanto veselības stāvokļa uzraudzīšanai, un informācija ir jāpārbauda divreiz dienā.

2. Veicot rūpīgu dzīvnieku apskati, īpašu uzmanību pievērš ķermeņa stāvoklim, kustībām un pozām, atgremošanai, matu, ādas, acu, ausu, astes, kāju un pēdu stāvoklim. Veseliem dzīvniekiem ir raksturīgas savam vecumam, dzimumam, šķirnei vai psiholoģiskajam stāvoklim atbilstošas skaņas, aktivitāte, kustības un pozas. Tām ir skaidras, spožas acis; labs ķermeņa stāvoklis; tīrs, spožs apspalvojums; pareizi veidotas pēdas un kājas; normāla barošanās, atgremošanas, dzeršanas, sūkšanas un zīdīšanas uzvedība; normālas piecelšanās, apgulšanās un atpūšanās kustības, un citas normālas kustības un uzvedība.

3. Ganāmpulka pārbaudes laikā nav jāpārbauda katrs dzīvnieks atsevišķi. Atsevišķi pārbauda tikai tos dzīvniekus, attiecībā uz kuriem kopējā apskatē konstatēts, ka tas ir nepieciešams.

4. pants

1. Veicot pārbaudi, jāpatur prātā, ka par sliktu veselību liecina apātija, apetītes trūkums, pēkšņa izslaukuma samazināšanās, atgremošanas pārtraukšana, izdalījumi no nāsīm vai acīm, siekalošanās, nepārtraukta klepošana, uztūkušas locītavas, klibums un caureja. Uzmanība jāpievērš arī ārējiem parazītiem, izkārnījumu stāvoklim, kā arī barības un ūdens patēriņam.

2. Ja ir acīmredzams, ka dzīvnieki nav veseli, vai ja tie izrāda nepārprotamas uzvedības novirzes, lopkopis bez kavēšanās veic attiecīgus pasākumus, lai noskaidrotu iemeslus, un veic atbilstošus pasākumus stāvokļa uzlabošanai. Ja tūlītējie atbildīgās personas veiktie pasākumi nav efektīvi, ir jākonsultējas ar veterinārārstu vai jālūdz cita eksperta viedoklis, ja tas nepieciešams.

Ja iemesls ir saistīts ar kādu faktoru, kurš nav būtisks vai kuru var nekavējoties novērst, to novērš tad, kad novietne ir tukša vai tuvāko divpadsmit mēnešu laikā.

ĒKAS UN APRĪKOJUMS

5. pants

Apsverot liellopu novietņu izveidi, ņem vērā riskus, ko rada tādi ārēji vides faktori kā troksnis, vibrācija un atmosfēras piesārņojums.

6. pants

1. Liellopiem domāto ēku un aprīkojuma plānojumam, konstrukcijai un uzturēšanai jābūt tādai, lai nodrošinātu dzīvniekiem labus higiēnas apstākļus un ierobežotu slimību vai traumatisku savainojumu risku, kā arī ievērotu drošības apstākļus, kādi nepieciešami uguns novēršanai un aizsardzībai.

Ejām un durvju ailēm jābūt pietiekami platām, lai dzīvnieku varētu brīvi pārvietoties bez savainošanās riska. Jāizvairās no asiem stūriem un izvirzījumiem.

2. Liellopiem domāto ēku un aprīkojuma plānojumam, konstrukcijai un uzturēšanai jābūt tādai, lai būtu iespējams bez grūtībām veikt visu dzīvnieku rūpīgu pārbaudi.

3. Papildinājumos minēto liellopu novietņu konstrukcijai jābūt tādai, lai piesieti vai aizgaldā esoši dzīvnieki varētu pietiekami brīvi kustēties, aprūpējot sevi, un tiem būtu pietiekami daudz vietas, lai apgultos, atpūstos, ieņemtu gulēšanas pozas un brīvi izstieptu locekļus, kā arī pieceltos.

Ja tiek lietoti valgi vai virves, tie nedrīkst radīt dzīvniekiem savainojumus vai ciešanas, īpaši tad, kad liellops apguļas, pieceļas, dzer vai ēd.

Papildinājumos minētajiem dzīvniekiem jānodrošina iespēja redzēt citus dzīvniekus un pieskarties tiem. Ja vien iespējams, tiem ir arī jābūt iespējai īstenot sociālo saskarsmi un uzvedību, kas saistīta ar sociālās struktūras uzturēšanu.

4. Grīdas nedrīkst būt slidenas, tās jāaprīko ar kanalizācijas sistēmu, lai attīrītu to no izkārnījumiem un ūdens izšļakstījumiem un tādējādi neradītu dzīvniekiem diskomfortu, stresu vai traumatiskus savainojumus. Ja izmanto redeļu vai režģu grīdas, tām jābūt piemērotām dzīvnieku lielumam un svaram, kā arī tām jābūt stingrai, gludai un stabilai virsmai.

5. Fermu aprīkojumam, aprīkojumam dzīvnieku kustības regulēšanai un citām atbilstošām iekārtām ar ātri atveramām ierīcēm ir jābūt piemērotām dzīvnieku izmeklēšanai, ārstēšanai vai pārbaudei.

6. Jābūt pieejamai atbilstošai novietnei dzīvnieku savstarpējai nošķiršanai un, ja nepieciešams, arī izolēšanai, ja jāārstē slimi vai savainoti dzīvnieki.

7. Pamatganāmpulkam jābūt pieejamiem atnešanās aizgaldiem.

8. Automātiskajām datorizētajām barošanas sistēmām jābūt izstrādātām tā, lai sniegtu lopkopim vismaz tik daudz informācijas, kas būtu pieejama, izmantojot manuālo barošanas sistēmu, jo īpaši attiecībā uz to, vai katrs dzīvnieks ir apēdis visu tam paredzēto barības daudzumu.

7. pants

Pusēm jāapsver iespēja veikt pasākumus, lai:

a) uzlabotas vai jaunas liellopu turēšanas metodes vai aprīkojums pirms ieviešanas tirgū tiktu pārbaudīts un, ja iespējams, apstiprināts atbilstoši dzīvnieku veselības un labturības prasībām;

b) konsultācijas par veselības un labturības aspektiem tiktu sniegtas pirms jaunu ēku būvniecības vai esošo ēku pārveidošanas.

APSAIMNIEKOŠANA

8. pants

Brīvo telpu grupās izmitinātiem liellopiem aprēķina, ņemot vērā kopējo platību, dzīvnieku vecumu, dzimumu, dzīvsvaru un uzvedības vajadzības, ragu esamību vai neesamību un grupas lielumu. Nav pieļaujams vietas trūkums vai pārmērīgs lopu blīvums, kas var izraisīt nomīdīšanu, uzvedības vai cita veida traucējumus.

9. pants

1. Dzīvniekiem jābūt tīriem.

2. Tās mītnes daļas, ar kurām dzīvniekiem ir saskare, rūpīgi notīra un, ja iespējams, dezinficē katru reizi pēc mītnes iztukšošanas un pirms jaunu dzīvnieku ievietošanas tajā. Kamēr mītnē atrodas dzīvnieki, ārējās virsmas un viss aprīkojums jāuztur pietiekami tīrs.

10. pants

Visi dzīvnieki katru dienu ir jānodrošina ar piemērotu, uzturvielām bagātu, higiēnisku un sabalansētu barību vai pilnvērtīgu šķidrumu, kā arī atbilstošas kvalitātes ūdeni, lai nodrošinātu dzīvniekiem labu veselību un spēku un apmierinātu viņu uzvedības un fizioloģiskās vajadzības. Katru dienu dzīvniekiem jānodrošina pietiekams daudzums rupjās lopbarības atbilstoši to vecumam un fizioloģiskajām vajadzībām.

11. pants

1. Liellopu novietne jāuztur tā, lai apkārtējās vides temperatūra, gaisa ventilācija, relatīvais mitrums, toksisko gāzu un putekļu līmenis, kā arī citi atmosfēras apstākļi negatīvi neietekmētu dzīvnieku veselību un labturību.

2. Kūtsmēslu uzglabāšanas un pārvietošanas iekārtas, kas atrodas novietnē vai ārpus tās, ir jākonstruē, jāuztur un jāapsaimnieko tā, lai nepieļautu dzīvnieku saskari ar gāzēm tādā koncentrācijā, kas var kaitēt to veselībai.

3. Slēgtās telpās, kur dzīvnieku veselības stāvoklis ir atkarīgs no mākslīgi veidotas ventilācijas sistēmas, svaiga gaisa piegāde ir jānodrošina arī šīs sistēmas bojājuma gadījumā.

12. pants

Dzīvniekus nedrīkst bez vajadzības pakļaut ilgstošam vai pēkšņam troksnim. Ventilatorus, barošanas iekārtas vai citu aprīkojumu konstruē, novieto, ekspluatē un uztur tā, lai tas radītu pēc iespējas mazāk trokšņu tieši novietnē, gan netieši caur novietnes konstrukciju.

13. pants

Dzīvniekus nedrīkst ilgstoši turēt spožā gaismā vai pilnīgā tumsā. Mākslīgajiem gaismas avotiem jābūt iebūvētiem tā, lai neradītu dzīvniekiem diskomfortu, un apgaismojuma stiprumam neatkarīgi no tā, vai tas ir dabīgs vai mākslīgs, ir jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu dzīvnieku normālu uzvedību.

14. pants

Elektroinstalācijas un aprīkojumu izvieto tā, lai izvairītos no dzīvnieku pakļaušanas strāvas triecienam.

15. pants

Vismaz vienu reizi dienā rūpīgi pārbauda visu automātisko vai citu mehānisko aprīkojumu, no kura ir atkarīga dzīvnieku veselība un labturība. Ir jāizstrādā noteikumi, kas paredz, ka ir nekavējoties jāatklāj un jānovērš jebkādi ventilācijas sistēmas bojājumi, kas varētu apdraudēt dzīvnieku veselību vai labturību. Ja tūlītēja bojājuma novēršana nav iespējama, jāveic atbilstoši pasākumi, lai aizsargātu dzīvnieku veselību un labturību, līdz bojājums tiek novērsts.

16. pants

1. Ja liellopi tiek turēti ārā vietās bez dabīga veida patvēruma vai ēnas, ir jānodrošina zināma aizsardzība pret laika apstākļiem.

2. Ganības izvēlas un apsaimnieko tā, lai novērstu ganību dzīvnieku pakļaušanu tādiem fiziskiem, ķīmiskiem vai citiem veselības draudiem, kurus novietnes uzraugs var novērst.

FENOTIPA VAI/UN GENOTIPA IZMAIŅAS

17. pants

1. Ir aizliegtas procedūras, kas izraisa būtisku audu daudzuma zudumu vai izmaiņas liellopu kaulu struktūrā, proti:

a) mēles pārveidošana vai kropļošana;

b) izaugušu ragu nozāģēšana citā veidā, nevis ķirurģiski tos noņemot;

c) astes amputācija.

2. Izņēmumus 1. punktā minētajiem aizliegumiem var izdarīt attiecībā uz:

a) procedūrām, kas paredzētas veterinārām vajadzībām;

b) turpmāk minētajām procedūrām, kuras var veikt tikai dzīvnieku interesēs vai, ja tas ir nepieciešams, cilvēku aizsargāšanai tuvā saskarē ar dzīvnieku, kā arī gadījumos, kas minēti turpmāk 3. un/vai 4. punktā, tātad:

i) ragu augšanas vietas iznīcināšanu vai atdalīšanu sākumstadijā (atragošana), lai izvairītos no jau izaugušu ragu nozāģēšanas;

ii) izaugušu ragu nozāģēšanu, ja ir paredzēta ķirurģiska ragu atdalīšana;

iii) riņķa ievēršanu nāsīs buļļiem un govīm.

c) procedūrām, no kuru veikšanas, cik vien iespējams, jāizvairās, bet kuras var veikt saskaņā ar turpmāk minēto 3. un 4. punktu ar šādiem nosacījumiem:

i) buļļu un teļu kastrācija, ko vēlams veikt, izmantojot sēklinieku ķirurģisku noņemšanu, nevis metodes, kas rada nevajadzīgas vai ilgstošas sāpes un ciešanas;

ii) nobarotu govju sterilizēšanu, ja to pieļauj valsts tiesību akti;

iii) dzīvnieku ausu iegriešanu vai izduršanu, ja to paredz vai pieļauj valsts tiesību akti.

3. Procedūras, kurās dzīvnieks jūt vai varētu just lielas sāpes, saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic veterinārārsts vai cita kvalificēta persona vietējā vai vispārējā anestēzijā. Šīs procedūras ir sterilizēšana, izaugušu ragu nozāģēšana un atragošana ķirurģiskā veidā vai kauterizācija, ko veic dzīvniekiem, kuri ir vecāki par četrām nedēļām, kā arī kastrācija un vasektomija.
4. Procedūras, kurās neizmanto anestēziju, dzīvniekiem veic tā, lai novērstu ilgstošas sāpes un ciešanas. Šīs procedūras var veikt kvalificēts darbinieks, tostarp ar tādiem nosacījumiem, kas izklāstīti iepriekš 2. punktā, un šīs procedūras ir:

a) ragu augšanas vietas iznīcināšana vai atdalīšana dzīvniekiem, kas ir jaunāki par četrām nedēļām:

i) veicot ķīmisku kauterizāciju;

ii) kauterizējot ar karstumu, taču ar nosacījumu, ka to veic ar tādu instrumentu, kas rada pietiekamu karstumu vismaz 10 sekundes;

b) riņķa ievēršana nāsīs buļļiem un govīm;

c) dzīvnieku ausu iegriešana vai izduršana.

18. pants

1. Liellopu marķēšanu to identificēšanas vajadzībām uzmanīgi veic kompetents darbinieks tā, lai marķēšanas brīdī vai pēc tam neradītu dzīvniekiem nevajadzīgas sāpes un ciešanas.

Ir aizliegts izmantot toksiskus materiālus, un kaustisko pastu vai karstu dzelzi var izmantot tikai absolūtas pastāvīgas identifikācijas veikšanas gadījumā īpašiem mērķiem (piemēram, dzīvnieku slimību kontrolei), kurus nevar īstenot ar citām metodēm.

2. Kakla apsēji vai ķēdes, astes vai kāju apsēji jāuztur tīri un atbilstoši noregulēti.

19. pants

Nepraktizē tādu ciltsdarbu vai ciltsdarba programmas, kas rada vai var radīt ciešanas vai kaitējumu dzīvniekiem vai to pēcnācējiem.

PAPILDU NOTEIKUMI

20. pants

Šis ieteikums nav tieši piemērojams Pusēm, un to, ievērojot likumdošanu un administratīvo praksi, ievieš saskaņā ar metodēm, kuras katra Puse uzskata par atbilstošām.

21. pants

Šo ieteikumu noslēdz ar papildinājumu par īpašiem noteikumiem attiecībā uz teļu audzēšanu.

A PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ VAISLAS UN NOBAROŠANAI PAREDZĒTO BUĻĻU AUDZĒŠANU

Vaislas buļļi

1. Buļļu aizgaldiem vai stāvvietām jābūt novietotiem tā, lai buļļi varētu redzēt un dzirdēt saimniecībā notiekošo.

2. Pieauguša vidēja izmēra buļļa, kas tiek turēts aizgaldā, individuālajā novietnē ir jābūt guļvietai, kas nav mazāka par 16 kvadrātmetriem. To buļļu guļvieta, kas ir smagāki par 1000 kg, nedrīkst būt mazāka par 1 kvadrātmetru uz katriem 60 kg dzīvā svara.

3. Aprūpes zona jāveido, jāaprīko un jāapsaimnieko tā, lai buļļi un govis nevarētu gūt savainojumus.

4. Buļļiem jānodrošina pietiekamas pastaigas iespējas.

Nobarojamie bulļi

5. Buļļiem jānodrošina pietiekami atbilstoša vide sociālās saskarsmes īstenošanai. Parasti visvienkāršāk to ir izdarīt, izveidojot brīvu mitekļa vietu bez aizgaldiem. Ja ganāmpulks ir ļoti mazs vai slimības, savainojumu vai citu dzīvnieku agresivitātes dēļ ir nepieciešams dzīvniekus nošķirt, buļļi ir jātur grupās. Maksimālais grupas lielums var būt divdesmit buļļi. Buļļus nedrīkst pievienot jau izveidotām grupām, kā arī nedrīkst vienu grupu pievienot citai.

6. Nav ieteicams ragainus buļļus vai buļļus ar vēl augošiem ragiem izmitināt vienā grupā kopā ar buļļiem, kuriem nav ragu.

7. Minimālā platība, kas pieļaujama grupās izmitinātiem buļļiem, kuri sver aptuveni 600 kg, nedrīkst būt mazāka par 3,0 kvadrātmetriem uz katru dzīvnieku. Jābūt paredzētai ērtai guļvietai.

8. Ja tiek konstatētas infekcijas vai uzvedības traucējumu pazīmes, ir jāuzlabo turēšanas sistēma, piemēram, samazinot ganāmpulka blīvumu, nodrošinot atbilstošu platību, bagātinot uzturu ar rupjo lopbarību, uzlabojot grīdas kvalitāti, klimatiskos un higiēnas apstākļus.

9. Ja buļļi ir piesieti, kakla saitēm vai ķēdēm jābūt noregulētām tā, lai neradītu dzīvniekiem nevajadzīgas sāpes vai ciešanas.

10. Nav ieteicams izmantot elektrisko stiepli ar nolūku izvairīties no buļļu saķeršanās.

11. Plānojot, konstruējot vai atjaunojot nobarojamu buļļu novietnes, jāizstrādā un jāpiemēro tādas lopkopības sistēmas, kuras ļautu izvairīties no savainojumiem un apmierinātu uzvedības prasības, un jo īpaši nodrošinātu atbilstošu grīdas segumu, saskaņā ar pieejamo zinātnisko informāciju salīdzinot pakaišu un redeļu grīdas segumu guļvietās.

B PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ GOVJU UN TEĻU AUDZĒŠANU

1. Ja dzīvnieki tiek turēti ārpus aizgaldiem, dzīvnieku skaits nedrīkst pārsniegt pieejamo boksu skaitu, nedz arī ēšanas vietu skaitu, ja rupjā lopbarība netiek nodrošināta pēc vēlēšanās. Vēlams, lai dzīvniekiem būtu pieejami atsevišķi boksi. Eju un pastaigu laukuma plānojumam un platībai jābūt tādai, lai novērstu nevajadzīgu sociālu spiedienu.

2. Stāvvietu garumam jābūt tādam, lai dzīvnieks var stāvēt un gulēt uz cieta grīdas seguma. Boksiem un stāvvietām jābūt tādām, lai dzīvnieks varētu veikt sugai raksturīgās piecelšanās un apgulšanās kustības.

3. Dzīvniekus nedrīkst turēt tikai uz redeļu grīdas. Jābūt pieejamām guļvietām ar cietu grīdu, kas klāta ar salmiem vai citiem atbilstošiem pakaišiem, lai tādējādi nodrošinātu komfortu un mazinātu savainojumu gūšanas risku.

4. Ierīces ar asiem stūriem vai asas ierīces, kas paredzētas dzīvnieku uzvedības kontrolēšanai, nedrīkst izmantot nekā citādi kā tikai iežogošanai. Iekārtas, kas rada elektrošoku, nedrīkst izmantot nekā citādi kā tikai iežogošanai. Ar nosacījumu, ka tie ir rūpīgi pārbaudīti un, ja nepieciešams, pielāgoti katra atsevišķa dzīvnieka vajadzībām, govju trenažierus var ieslēgt uz laiku, kas nepieciešams treniņam; tos nedrīkst lietot grūsnības laikā.

5. Dzīvniekiem jābūt iespējai doties ārā, kad vien tas iespējams un vasaras laikā vēlams katru dienu.

6. Lai izvairītos no tesmeņa savainojumiem, slaukšanas tehnikai ir jābūt darba kārtībā un slaukšanas ierīces ir jāuztur labā stāvoklī.

7. Nav ieteicams pastāvīgi piesiet govs asti.

8. Regulārajā dzīvnieku pārbaudē uzmanība jāpievērš arī tesmenim un ģenitālijām. Pēdējā grūsnības mēnesī dzīvnieki rūpīgi jānovēro, lai konstatētu anomālijas pazīmes.

9. Pirms atnešanās un tās laikā ieteicams izmantot atdalītus aizgaldus ar cieta grīdas seguma guļvietām.

10. Atbildīgajam lopkopim ir jābūt pieredzējušam un labi jāpārzina atnešanās paņēmieni, kā arī viņam jāpievērš īpaša uzmanība higiēnai, jo īpaši sniedzot palīdzību atnešanās laikā. Viņam jāpārliecinās, ka govs var aplaizīt teļu uzreiz pēc atnešanās.

11. Ja jau iepriekš ir paredzami kādi sarežģījumi, veterināra palīdzība ir jālūdz atnešanās procesa sākuma stadijā.

12. Nav ieteicams izmantot citus mehāniskos atnešanās palīglīdzekļus kā tikai manuāli izmantojamas ķēdes un virves; tos var izmantot īpašos gadījumos un arī tad tikai, ja tie ir aprīkoti ar ātri atveramām ierīcēm un ar tiem rīkojas kvalificēts darbinieks. Ja nav iespējama manuāla atnešanās bez nopietna kaitējuma riska govij vai teļam, ir jālūdz veterināra palīdzība.

13. Ķeizargriezienu var veikt veterinārārsts un tikai dzīvnieka interesēs, nevis izmantot to regulāri.

14. Lai mazinātu sarežģījumus atnešanās laikā, vaislojot liellopus, īpaši jaunas teles, tēviņš un mātīte rūpīgi jāizvēlas, ņemot vērā šķirni, izmēru, vecumu un iepriekšējo metienu.

C PAPILDINĀJUMS: ĪPAŠIE NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ TEĻU AUDZĒŠANU

1. Lai starp cilvēku un dzīvnieku izveidotu pozitīvas attiecības, par dzīvniekiem ir jārūpējas un citāda veida saskarsmei ir jābūt jau no agrīna vecuma.

2. Nav ieteicams teļus piesiet; ja teļus tur aizgaldos, tos nepiesien.

Uz pārbaudes veikšanas laiku var būt nepieciešamība teļus nošķirt, lai apkoptu tos, vai arī, lai pabarotu, ja tie tiek turēti grupās, uz īsu laika posmu pēc zīdīšanas beigšanas, lai tādējādi nepieļautu, ka tie zīž cits citu.

3. Ja ir paredzēts turēt teļus atsevišķos aizgaldos, tos novieto un izveido tā, lai teļš varētu redzēt citus teļus vai citus dzīvniekus.

4. Atsevišķa aizgalda vai stāvvietas izmēriem jābūt atbilstošiem dzīvnieka izmēram tā uzturēšanās šajā aizgaldā vai stāvvietā beigu posmā. Aizgalda platums nedrīkst būt mazāks par teļa augstumu skaustā, un vēlams, lai tas būtu lielāks; garumam jābūt lielākam par teļa garumu (mērot stāvus stāvoklī no galvas paplašinājuma līdz astes pamatnei) plus 40 cm.

5. Ja vien iespējams, turot teļus grupās, ieteicams ņemt vērā šādus noteikumus:

a) tiem jābūt pieejamai guļvietai pietiekamā brīvā grīdas platībā, lai dzīvnieki bez šķēršļiem varētu vienlaicīgi apgulties, un

b) katram teļam jābūt iespējai bez grūtībām apgriezties, atpūsties un rūpēties par sevi, kā arī palikt tīram.

6. Guļvietai, kas paredzēta teļiem līdz divu nedēļu vecumam un vēlams arī vecākiem teļiem, jābūt klātai ar piemērotu, deformējamu, tīru, sausu un pietiekami biezu pakaišu materiālu.

Teļu novietnei jābūt pietiekami apgaismotai, vēlams ar dabīgo gaismu, vismaz 8 stundas dienā.

7. Mājsaimniecības teļus pārbauda vismaz divas reizes dienā un, ja pārbaudē tiek konstatēts, ka tas ir nepieciešams, tad arī rūpīgi izmeklē.

Slimus vai savainotus teļus, ja nepieciešams, izvieto atsevišķos slimu dzīvnieku aizgaldos ar sausu un ērtu guļvietu.

8. Novietnes uzraugam jāpārliecinās, ka jaundzimušie teļi saņem pietiekami daudz pirmpiena no savas mātes vai cita atbilstoša avota pēc iespējas drīzāk pēc piedzimšanas un dzīves pirmo sešu stundu laikā. Ja pastāv saslimšanas risks, kas var rasties, lietojot pirmpienu no citas saimniecības, tas ir pienācīgi jāapstrādā, piemēram, stundu karsējot 56° C temperatūrā, taču to nedrīkst pārkarsēt, jo tādā veidā tiek iznīcinātas antivielas.

Teļiem, kas vecāki par divām nedēļām, jābūt pieejamai mīkstai, sagremojamai un uzturvielām bagātai barībai, kurā ir pietiekami daudz dzelzs, un rupjajai lopbarībai atbilstoši to vecumam un bioloģiskajām vajadzībām, lai tādējādi nodrošinātu tiem veselību un spēku un veicinātu kuņģa labu darbību un normālu attīstību. Tiem vienmēr pietiekamā daudzumā jābūt pieejamam atbilstošas kvalitātes ūdenim vai vismaz ir jāapmierina dzīvnieku vajadzība uzņemt šķidrumu, nodrošinot citus šķidrumus.

Visiem teļiem ir jāsaņem šķidrs ēdiens vismaz divas reizes dienā pirmās četras dzīves nedēļas un tikmēr, kamēr tie patērē pietiekamu atbilstošas cietās barības daudzumu. Īpaši ieteicams spaiņa vietā piena saņemšanai izmantot knupi.

Teļiem netiek likti uzpurņi.

9. Ja teļus baro no spaiņa, katram teļam jābūt pieejamam atsevišķam spainim. Iekārtas, kas tiek izmantotas barošanas šķidrumiem, ir rūpīgi jāiztīra uzreiz pēc katras izmantošanas reizes un, ja nepieciešams, arī jādezinficē. Siles jāuztur tīras un jāattīra no sakaltuša ēdiena. Automātiskās barošanas ierīces jātīra regulāri un bieži. Cik bieži vien tas ir nepieciešams, jāatbrīvojas no izkārnījumiem, urīna un sabojāta ēdiena un jānomaina pakaiši

Ja teļi atrodas kopā ar govīm un ja teļiem ir nepieciešama papildus barošana, ir jānodrošina atsevišķa iekārta, kas ir pieejama tikai teļiem.

10. Teļus, kuri vēl nav vienu nedēļu veci vai kuriem līdz galam nav sadzijusi naba, var aizvest no saimniecības, kurā tie dzimuši, tikai ārkārtējos gadījumos.

Ja ir paredzēts teļus transportēt un pārdot, veic drošības pasākumus, lai nodrošinātu to veselību un labturību.

11. Teļi, kas tiek ievesti saimniecībā, jātur atsevišķi no pārējiem teļiem tik ilgi, cik vien tas nepieciešams, lai novērstu savstarpēju infekcijas pārnešanu. Ja teļi tiek nopirkti un turēti nobarošanai, tie jātur atsevišķās, nemainīgās grupās.

12. Elektriskos pārvietošanās ierobežojumus neizmanto.

13. Teļus, kurus audzē lauksaimnieciskām vajadzībām, neizmanto publiskās izrādēs vai skatēs, ja tas var kaitēt to veselībai un labturībai.

14. Ja kādas no izmantotajām sistēmas nav izstrādātas, konstruētas vai izmantotas tā, lai apmierinātu visas teļu bioloģiskās vajadzības, ir jāveic pasākumi, lai izstrādātu un piemērotu tādas turēšanas sistēmas, kuras samazina savainojumu un saslimšanas risku un atbilst visām dzīvnieku bioloģiskajām vajadzībām, jo īpaši nodrošinot piemērotu barošanas režīmu un atbilstošu platību, kas nav pārāk ierobežota, kā arī novēršot sociālās saskarsmes trūkumu.

IETEIKUMS ATTIECĪBĀ UZ AITU AUDZĒŠANU,

kuru Pastāvīgā komiteja pieņēmusi 25. sanāksmē 1992. gada 6. novembrī

Saturs

PREAMBULA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

AITKOPĪBA UN PĀRBAUDES

ĒKAS, IEŽOGOJUMI UN APRĪKOJUMS

APSAIMNIEKOŠANA

GRŪSNĪBA UN ATNEŠANĀS

SLAUKŠANA

FENOTIPA VAI GENOTIPA IZMAIŅAS

____________

PREAMBULA

Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja;

ņemot vērā tās pienākumu saskaņā ar Konvencijas 9. pantu izstrādāt un pieņemt Pusēm paredzētus ieteikumus, kuros būtu sīki izstrādāti noteikumi Konvencijas I nodaļā izklāstīto principu īstenošanai, pamatojoties uz uzkrāto zinātnisko pieredzi par dažādām dzīvnieku sugām;

ievērojot iedibināto praksi Konvencijas 3.–7. pantā izklāstīto dzīvnieku labturības principu īstenošanai;

ņemot vērā to, ka atbilstoši iedibinātajai praksei un uzkrātajai zinātniskajai pieredzei attiecībā uz aitu bioloģiskajām vajadzībām dažas lopkopības sistēmas, kas pašreiz tiek komerciāli izmantotas, jo īpaši tās, kurās dzīvnieki tiek turēti šauros nodalījumos, bieži vien neatbilst visām būtiskajām vajadzībām un tādējādi nenodrošina pietiekamu labturību;

līdz ar to ņemot vērā, ka ir jāveic nopietni un pastāvīgi pasākumi, lai pielāgotu pašreizējās ekstensīvās un intensīvās lopkopības sistēmas un izstrādātu jaunas sistēmas, kurās tiktu ievērotas to aitu vajadzības, kuras tiek turētas lauksaimnieciskiem mērķiem;

ņemot vērā to, ka mājlopu pienācīgas labturības un veselības pamatprasības ietver atbilstošas lopkopības un zootehnikas sistēmas, kas ir piemērotas dzīvnieku bioloģiskajām vajadzībām, un atbilstošas vides faktorus, lai apstākļi, kādos aitas tiek turētas, atbilstu to vajadzībām attiecībā uz piemērotu uzturu un barošanas metodēm, kustību brīvību, fizisko komfortu, vajadzībai īstenot normālu uzvedību saistībā ar celšanās, apgulšanās, atpūtas un gulēšanas pozām, rūpēm par sevi, ēšanu, atgremošanu, dzeršanu, izkārnīšanos un urinēšanu, atbilstošu sociālo saskarsmi; lai tās būtu pasargātas no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, plēsēju uzbrukumiem, parazitozes un slimībām vai uzvedības traucējumiem; kā arī citām būtiskām prasībām, kuras var noteikt atbilstoši iedibinātajai praksei vai uzkrātajai zinātniskajai pieredzei;

ņemot vērā iespējamību, ka atsevišķu biotehnoloģiju attīstība var būt saistīta ar aitu labturības problēmām, un apzinoties nepieciešamību nodrošināt to, lai šī attīstība nekaitētu to veselībai un labturībai;

paturot prātā, ka tad, kad ir kļuvušas pieejamas jaunas, būtiskas zināšanas, Komitejas pienākums ir pārskatīt visus ieteikumus un tādējādi iedrošināt visu pušu veiktās izpētes turpināšanu ar mērķi izstrādāt alternatīvas sistēmas, ar kuru palīdzību drīzāk iespējams nodrošināt tādus risinājumus, kas saskan ar Konvencijas nolūkiem;

attiecībā uz aitu audzēšanu ir pieņēmusi šo ieteikumu.

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

1. Šis ieteikums attiecas uz aitām, kas tiek audzētas vai izmantotas pārtikas, vilnas, ādas iegūšanai vai citiem lauksaimnieciskiem mērķiem.

2. Šajā ieteikumā vārds “aita” attiecas uz visiem aitu ģints dzīvniekiem, un aita, kas jaunāka par 6 mēnešiem, ir uzskatāma par jēru.

2. pants

Jāpatur prātā šādas būtiskas aitu (Ovis aries) bioloģiskās īpašības:

a) aitas ir zālēdāji, kuru kājas un ķermenis ir pielāgots sausam, cietam pamatam un samērā siltiem klimatiskajiem apstākļiem.

Tomēr, tā kā starp šķirnēm pastāv atšķirības, piemēram, vilnas īpašības, aitas var dzīvot ļoti dažādos klimatiskajos apstākļos.

Jaundzimušos jērus nelabvēlīgi iespaido aukstums, mitrums un vējains laiks, tomēr tas, cik liela ir šī ietekme, ir atkarīgs no šķirnes;

b) aitas uz cilvēkiem, suņiem un dažām citām dzīvnieku sugām var reaģēt kā uz plēsējiem, un tas nozīmē, ka tās uzskata šīs sugas par bīstamām. Pagalmos un ēkās aitas var satraukt, piemēram, ēnas, atspulgi un skaļi trokšņi. Ja aitu satver, tās reakcija nav tik izteikta. Tās īpaši nereaģē uz sāpēm, lai gan tās izraisa tādu pašu būtisku fizioloģisku reakciju kā audu bojājumi;

c) šīs sugas pārstāvji ir ļoti sabiedriski, visu dzīvi pavada cieši kopā ar citiem sava ganāmpulka dzīvniekiem, kurus tie pazīst, un tos īpaši satrauc nošķirtība no citiem sugas pārstāvjiem. Smalkvilnas šķirņu, piemēram, Merino, aitas pulcējas kopā ciešāk nekā Ziemeļeiropas šķirņu, piemēram, Scottish blackface, aitas;

d) gandrīz visu šķirņu aitas vairojas sezonāli, bet pārējā laikā teķi veido atsevišķas apakšgrupas. Aitu māte var piedzemdēt vienu vai vairākus jērus. Citas aitu mātes izrāda interesi par jaundzimušo jēru un var to nozagt. Jēri ir sekotāji, proti, neilgi pēc dzimšanas tie dodas līdzi lieliem dzīvniekiem, piemēram, savai mātei, taču šajā laikā tie var doties līdzi arī kādai citai aitu mātei. Tāpēc traucējumi pirms atnešanās vai pēc tam var būt iemesls tam, ka starp aitu un jēru neveidojas saikne. Iespējamība, ka traucējumu dēļ neveidosies saikne starp aitu un jēru, atšķiras atkarībā no šķirnes, proti, smalkvilnas šķirņu aitas ir visuzņēmīgākās pret traucējumiem, un to jēri, sevišķi tie, kas piedzimuši otrajā metienā, var tikt nošķirti no mātes un nomirt.

AITKOPĪBA UN PĀRBAUDES

3. pants

1. Tas, cik un kādas aitas turēt un cik blīvu ganāmpulku veidot, ir atkarīgs no tā, cik piemērota ir dabiskā vide un vai visu gadu ir iespējams nodrošināt atbilstošu barību. Lopkopim jābūt pietiekami kvalificētam, lai nodrošinātu ganāmpulka labturību, ņemot vērā attiecīgās šķirnes un izmantotās lopkopības sistēmas īpatnības, kā arī visus vides aspektus. Ganāmpulkam nevajadzētu būt pārāk lielam un blīvam; lielu ganāmpulku var veidot tikai tad, ja ir skaidri zināms, ka lopkopis var nodrošināt katra atsevišķa dzīvnieka labturību.

2. Aitas jāaprūpē pietiekamam skaitam personu, kurām ir atbilstošas teorētiskās un praktiskās zināšanas par aitām un izmantoto lopkopības sistēmu, lai varētu:

* noteikt, vai dzīvnieku veselība ir laba;

* izprast uzvedības izmaiņu nozīmi;

* novērtēt kopējās vides atbilstību dzīvnieku veselībai un labturībai.

3. Aitkopim jābūt kompetentam un pieredzējušam tādās aitkopības jomās kā aitu pārvietošana, atnešanās, slaukšana (ja vajadzīgs), metodes attiecībā uz vannošanu un apsmidzināšanu pret ektoparazītiem, nagu apgriešana un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem arī citas procedūras, kas paredzētas, piemēram, nagu puves novēršanai un ārstēšanai, vakcinācija, medikamentu injicēšana un zāļu perorāla lietošana. Ja lopkopim, kuram pieder neliels skaits aitu, nav vajadzīgās pieredzes vai nepieciešamā aprīkojuma, tam jābūt pieejamām speciālistu konsultācijām vai tādam aprīkojumam, ar kura palīdzību pienācīgi varētu atrisināt jebkuras problēmas.

Aitas nav ieteicams turēt pa vienai.

4. pants

1. Lai starp cilvēku un dzīvnieku izveidotu pozitīvas attiecības, par dzīvnieku ir jārūpējas un jāveido saskarsme jau no agrīna vecuma.

2. Lai izprastu aitu uzvedību, aitkopim jābūt pieredzei aitu iekraušanā un pārvietošanā.

3. Ja aitas jāpārvieto, tas jādara mierīgi, jo šādos apstākļos tās pakļaujas labprātāk nekā tad, kad ir satrauktas. Pārvietojot aitas, izmanto to bara paradumus. Jāizvairās no darbībām, kas var nobiedēt, ievainot vai satraukt dzīvniekus. Aitas nedrīkst celt aiz galvas, ragiem, kājām, astes vai vilnas. Tādus rīkus kā nūjas var izmantot tikai, lai vadītu dzīvniekus, un tos nedrīkst izmantot, lai radītu dzīvniekiem nevajadzīgas sāpes vai ciešanas.

4. Ganu suņi īpaši jāapmāca, lai tie nesavainotu aitas.

5. pants

Lauksaimnieciskiem mērķiem audzētās aitas nedrīkst izmantot citiem mērķiem, piemēram, publiskās izrādēs vai skatēs, ja tas var kaitēt to veselībai un labturībai.

6. pants

1. Ganāmpulku pilnībā pārbauda vismaz reizi dienā, izņemot gadījumus, kad aitas tiek turētas ārā, drošos ekstensīvos apstākļos un mērenā klimatā – tad tik biežas pārbaudes nav obligātas, tomēr tās jāveic ne retāk kā reizi nedēļā. Tomēr šīs pārbaudes ir jāveic biežāk nekā reizi dienā vai reizi nedēļā tad, ja tiek apdraudēta dzīvnieku labturība, galvenokārt atnešanās laikā, pēc cirpšanas vai vannošanas pret ektoparazītiem, kā arī ja pastāv kukaiņu uzlidojuma vai plēsēju uzbrukuma risks, un ja būtiski mainās apsaimniekošana vai citi apstākļi. Šīs pārbaudes veic neatkarīgi no jebkāda automātiskās uzraudzības aprīkojuma, un šim nolūkam jābūt pieejamam gaismas avotam.

2. Pilnīgas ganāmpulka pārbaudes laikā katrs dzīvnieks nav jāpārbauda atsevišķi. Atsevišķu dzīvnieku pārbaudi veic tad, ja vispārējās pārbaudes laikā tiek konstatēts, ka tas ir nepieciešams.

3. Atsevišķu aitu pārbaudēs īpašu uzmanību pievērš svaram, kustībām un pozai, atgremošanai, vilnas, ausu, acu, astes, kāju un pēdu stāvoklim, kā arī uzvedības izmaiņām, brūcēm, ievainojumiem, klibumam vai slimībām. Veseliem dzīvniekiem ir raksturīgas savam vecumam, dzimumam, šķirnei un fizioloģiskajam stāvoklim atbilstošas skaņas, kustības un pozas. Veseliem dzīvniekiem raksturīga vispārēja modrība, veselīga un vienmērīga vilna, skaidras un spožas acis, veseli zobi, brīvas kustības, stabila gaita, laba barības uzņemšanas, dzeršanas un zīšanas uzvedība, atgremošana un ķermenis bez ārējiem parazītiem, redzamām brūcēm, abscesiem vai citiem ievainojumiem.

7. pants

1. Veicot jebkādu pārbaudi, jāpatur prātā, ka par slimību liecina šādas pazīmes: apātija, apetītes zudums, izslaukuma samazinājums, pārtraukta atgremošana, izdalījumi no acīm, deguna vai mutes, pastiprināta siekalu izdalīšanās, pastāvīga klepošana, pietūkušas locītavas vai citas ķermeņa daļas, klibums, caureja, piena vai urīna krāsas maiņa, uzpūšanās, maksts izkritums, bieža kasīšanās vai berzēšanās, vilnā sadētas gaļas mušu oliņas, svara samazināšanās, izmaiņas uzvedībā, tostarp ietekmes mazināšanās ganāmpulkā un atsevišķos gadījumos nodalīšanās no ganāmpulka.

2. Ja ir acīmredzams, ka dzīvnieki ir slimi, vai ir vērojamas negatīvas izmaiņas to uzvedībā, aitkopis bez kavēšanās veic attiecīgus pasākumi, lai noteiktu cēloni un atbilstoši rīkotos. Ja tūlītējie aitkopja veiktie pasākumi nav efektīvi, jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja nepieciešams, jālūdz eksperta padoms par citiem saistītajiem tehniskajiem faktoriem.

Slimus un savainotus dzīvniekus ievieto atsevišķos aizgaldos, kuros tiem nodrošina pienācīgas ērtības un uzraudzību un, ja iespējams, iespēju saglabāt vizuālo kontaktu ar citām aitām.

3. Aitām, kuras atsakās ēst vai ēd mazāk par citām aitām, nodrošina īpašu aprūpi, un, ja nepieciešams, tās pārvieto uz citām ganībām vai ievieto atsevišķā aizgaldā. Aitām, kuram ir bojāti zobi, nodrošina tādu barību, kuru tās var apēst bez grūtībām, taču tad, ja tas nav iespējams un šīm aitām nevar nodrošināt piemērotu aprūpi, tās nokauj.

4. Ja aitas ir slimas vai savainotas tādā mērā, ka transportēšana tām radītu papildus ciešanas, tās ārstē vai nokauj uz vietas saimniecībā. Ja aitas jānokauj uz vietas saimniecībā, tas jādara humāni un bez kavēšanās, un, ja iespējams, jālūdz to izdarīt personai, kura pārzina nogalināšanas paņēmienus.

ĒKAS, IEŽOGOJUMI UN APRĪKOJUMS

8. pants

Pusēm jāizskata iespēja vienoties par to, ka:

a) vienmēr, kad tiek būvēti jauni iežogojumi, ēkas vai iegādāts jauns aprīkojums, kā arī tad, kad tiek pārveidoti jau esošie iežogojumi, ēkas vai aprīkojums, jākonsultējas ar speciālistu par veselības un labturības jautājumiem;

b) jaunas aitkopības metodes un aprīkojums ir jāpārbauda, un, ja tas tiek atzīts par apmierinošu, pirms izmantošanas komerciāliem mērķiem ir jāgūst apstiprinājums no dzīvnieku veselības un labturības viedokļa.

9. pants

Apsverot iespēju izveidot novietni aitām, jāņem vērā tādi vides faktori kā troksnis, gaisma, vibrācija, atmosfēras apstākļi, piesārņojums, kā arī ugunsgrēka un plūdu risks.

10. pants

Ja aitas tiek izmitinātas telpās, jāveic visi attiecīgie piesardzības pasākumi, lai samazinātu ugunsgrēka risku, un jākonsultējas ar attiecīgo iestāžu speciālistiem.

Jāapsver iespēja ierīkot ugunsgrēka signalizācijas sistēmas, kuras būtu dzirdamas jebkurā diennakts laikā. Aitu novietnēs jābūt pieejamam ugunsdzēšanas aprīkojumam darba kārtībā.

Trauksmes gadījumā novietnēs esošie mājlopi ir steidzami jāatbrīvo un jāevakuē.

11. pants

1. Ēku un aizgaldu iekšējām virsmām, stiprinājumiem un aprīkojumam aitu novietnēs jābūt viegli tīrāmam un dezinficējamam, kā arī vienkārši nomaināmam, ja rodas šāda vajadzība. Virsmas nedrīkst krāsot vai pārklāt ar koksnes aizsardzības līdzekļiem, ar kuriem aitas var saindēties. Ēkas un aprīkojums jāplāno, jābūvē un jāuztur tā, lai samazinātu dzīvniekiem savainojumu gūšanas vai stresa radīšanas risku. Tas nedrīkst palielināt dzīvnieku uzņēmību pret slimībām.

2. Siena un skābbarības barības galdi jāveido, jāizvieto un jāizmanto tā, lai aitas nesavainotos, nesabojātu acis un lai barības galdi un siles neuzkristu virsū aitām vai jēriem.

3. Ūdens trauki, dzirdnes un nipeļa dzirdnes jāveido un jāizvieto tā, lai tās netiktu pārāk piesārņotas ar urīnu un izkārnījumiem, lai samazinātu ūdens sasalšanas vai noplūdes iespējamību un lai tās nesavainotu dzīvniekus. Traukiem un dzirdnēm jābūt tīrām, un tās jāpārbauda vismaz reizi dienā vai biežāk ārkārtēju laika apstākļu gadījumā, lai pārliecinātos, ka tās ir darba kārtībā.

Ja ūdenspiegāde ir automātiska, vēlams izmantot ūdens traukus, nevis nipeļa dzirdnēm; katrā aizgaldā jābūt pieejamam pietiekamam skaitam trauku vai dzirdņu. Aitas, kuras nav pieradušas pie nipeļa dzirdnēm, ir jāiemāca tās lietot.

4. Grīdas jāveido un jāuztur tā, lai novērstu diskomfortu, neradītu briesmas un lai dzīvnieki nesavainotos. Cietām grīdām ir jābūt labi nosusinātām, un aitām jānodrošina piemērotas un atbilstošas guļamās zonas, kas ir pietiekami lielas, lai visas aitas varētu apgulties vienlaicīgi. Redeļu un režģu grīdas jāveido tā, lai aitu kājas tajās neiesprūstu vai netiktu savainotas. Jēru novietnēs redeļu grīdas neveido.

APSAIMNIEKOŠANA

12. pants

1. Ganāmpulku veselību var aizsargāt, rūpīgi veicot visus ar lopkopību un apsaimniekošanu saistītos darbus. Lai samazinātu slimību izplatības risku, plānojot ganību apsaimniekošanu un izstrādājot aprūpes plānu, kurš pielāgots attiecīgā ganāmpulka vajadzībām un kurā iekļauta atbilstoša vakcinēšana, kāju kopšana, attārpošana un citas procedūras, ir jāievēro veterinārārsta norādījumi. Pirms ganāmpulku sajaukšanas vai pirms jaunu aitu ielaišanas ganāmpulkā tās jāpārbauda, lai pārliecinātos, ka tās ir veselas un nepārnēsā infekcijas, lipīgas vai parazitāras slimības, kā arī jāveic nepieciešamie pasākumi, lai mazinātu agresivitātes risku.

2. Jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai novērstu un kontrolētu ārējo un iekšējo parazītu izplatību. Ja pastāv parazitāru slimību, piemēram gaļas mušu invāzijas, draudi, jāveic tādi profilaktiski ārstniecības pasākumi kā vannošana pret ektoparazītiem vai jāizmanto citi iedarbīgi līdzekļi. Izmantotās ķimikālijas un to iesaiņojumi jāizmet, jo tie var apdraudēt citas sugas un vidi.

3. Aitkopjiem īpaši jārūpējas par to, lai viss aprīkojums, kas tiek izmantots cirpšanai, vannošanai pret ektoparazītiem, marķēšanai, zāļu lietošanai, vakcinācijai un ārstniecībai, tiktu uzturēts pienācīgā stāvoklī. Aprīkojums, kas paredzēts injekciju veikšanai un ko aitkopis izmanto saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, jātīra un jāsterilizē pirms lietošanas un pēc tās, un bieži arī lietošanas laikā. Dozatoru uzgaļiem jāatbilst to aitu lielumam, vecumam un šķirnei, kuru vajadzībām tos izmanto.

4. Ja aita ir jāsavalda, to labāk darīt, apsēdinot to vai apguldot uz sāniem, nevis cenšoties noguldīt uz muguras.

Ja aitu savaldīšanai izmanto mehāniskas ierīces, tās pareizi jāuztur un jānoregulē.

Dzīšanas rīkus, kas izraisa elektrošoku, neizmanto.

5. Elektriskos ejakulācijas stimulatorus izmanto vienīgi tad, ja tas nepieciešams, lai noteiktu veterināro diagnozi, un ja citas metodes nav pieejamas. Šādos izņēmuma gadījumos tas jāveic stingrā veterinārārsta uzraudzībā.

13. pants

1. Aitu novietnēs jāuztur tīrība. Ja aitas ēd laukaugus, galvenokārt sakņaugus, tām jānodrošina pieeja zālei vai salmiem, lai ierobežotu dubļu uzkrāšanos uz vilnas un lai aitām būtu pieejama atbilstoša izmēra gulēšanas zona.

2. Tās novietnes zonas, kurās dzīvnieki nonāk saskarē cits ar citu, pilnībā jāiztīra un, ja nepieciešams, jādezinficē katru reizi, kad novietne ir iztukšota un pirms jaunu dzīvnieku ievešanas tajā. Kamēr novietnē atrodas dzīvnieki, iekšējām virsmām un visam aprīkojumam, kas tajā atrodas, jābūt tīram.

3. Mirušās aitas ir uzreiz jāaizvāc un saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem higiēniskā veidā jālikvidē.

14. pants

1. Ja pastāv plēsēju uzbrukuma risks, veic attiecīgus pasākumus, lai samazinātu šo risku saskaņā ar valsts tiesību aktiem un citiem juridiskajiem instrumentiem attiecībā uz dzīvnieku aizsardzību vai apdraudētu sugu saglabāšanu.

2. Saimniecībā vai kur citur jābūt pieejamām piemērotām turēšanas un iekraušanas iekārtām, kurām vajadzības gadījumā jābūt aprīkotām ar ceļamierīcēm vai rampām ar sānu aizsardzību iekraušanai un izkraušanai, kā arī iekārtām, kas paredzētas kāju kopšanai un vannošanai vai smidzināšanai. Šīm iekārtām nedrīkst būt asas malas vai izvirzītas daļas, pret kurām aitas varētu savainoties. Virsmas nedrīkst apstrādāt ar krāsām vai koksnes aizsardzības līdzekļiem, kas varētu negatīvi ietekmēt aitu veselību vai labturību.

3. Ja aitas jāmarķē, tas jādara pēc iespējas nesāpīgāk, izmantojot netoksiskus aerosolus vai krāsas, tetovējot, ieliekot ausī krotāliju vai implantējot elektroniskas ierīces, ja šīs metodes ir atļautas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Ja marķēšana var radīt dzīvniekiem ciešanas, to veic tikai kvalificēts lopkopim, izmantojot instrumentus, kas ir darba kārtībā, un turklāt šīs procedūras nedrīkst veikt nepiemērotos apstākļos, piemēram, mušu vai ērču sezonā.

4. Aitas nedrīkst pastāvīgi ierobežot. Ja aitas īslaicīgi tiek piesietas, kas ir pieļaujams tika uz īsu brīdi, to nedrīkst darīt vietās, kur ir kādi šķēršļi vai arī pastāv suņu vai citu plēsēju uzbrukuma risks. Ja jāizmanto ierobežojošas ierīces, piemēram, iejūgi, tiem jābūt izgatavotiem no piemērotiem materiāliem, atbilstoši nostiprinātiem un pielāgotiem, lai nodrošinātu, ka tie ir ērti un neberž. Ja jēri ir jāierobežo, tos iesprosto, nevis piesien.

15. pants

1. Pieaugušas vilnas šķirņu aitas cērp vismaz reizi gadā. Cirpšanu veic kompetenta persona tādā veidā, lai dzīvniekam radītu pēc iespējas mazāk savainojumu vai satraukuma. Cirpšanas ierīces regulāri jātīra un jādezinficē, tām jābūt darba kārtībā un jāatbilst cērpamā dzīvnieka lielumam un vecumam. Pirms cirpšanas un tās laikā aita jātur saudzīgi, lai to nesavainotu. Ja cirpšanas laikā rodas brūces, tās uzreiz jāapkopj.

2. Cirptas aitas nedrīkst laist ārā, izņemot gadījumus, kad ir pamats uzskatīt, ka vilnas trūkuma dēļ klimatiskie apstākļi dzīvniekam nekaitēs, vai tiek nodrošināta kāda veida aizsardzība.

3. Ja tas ir saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, aitas drīkst cirpt sacensībās ar nosacījumu, ka šajās sacensībās piedalās tikai pieredzējuši cirpēji un ka tiek vērtēta cirpuma kvalitāte nevis ātrums.

16. pants

1. Aitkopim jāpievērš uzmanība aitu kāju stāvoklim un profilaktisko pasākumu vidū obligāti jāiekļauj regulāra nagu apgriešana. Kāju vannošanai jāizmanto tikai kairinājumu neradoši preparāti pareizās atšķaidījuma proporcijās.

2. Lai samazinātu nagu puves izplatību, aitas nedrīkst ganīties vietās, kurās pastāv nopietns inficēšanās risks. Ieejas un izejas ēkās un laukos jāuztur sausas.

17. pants

Iežogojumi jāuzstāda un jāuztur tā, lai tie neradītu aitām savainojumus. Nedrīkst izmantot dzeloņstieples. Ja aitu, jo īpaši ragaino aitu, iežogojuma veidošanai tiek izmantots jebkāda veida stiepļu siets, šāds iežogojums bieži jāpārbauda un cieši jānovelk, lai mazinātu risku, ka aitas tajā varētu ieķerties. Laukos, kur ganās jēri, jāizvairās no stiepļu sieta izmantošanas, un ieteicams uzstādīt pārvietojamus vai nostiprinātus caurredzamus iežogojumus. Elektriskie žogi jāveido un jāuztur tā, lai saskare ar to aitai radītu tikai īslaicīgu diskomfortu. Ragainu aitu ganību vietās nedrīkst uzstādīt elektriskos stiepļu sieta žogus, ja tie var apdraudēt dzīvniekus.

18. pants

Ja aitas tiek turētas telpās, tad katram dzīvniekam atvēlēto vietu, visiem dzīvniekiem pieejamo platību un grupas lielumu nosaka atkarībā no aitu vecuma, lieluma un citām bioloģiskajām īpašībām. Aizgalda formai un ganāmpulka blīvumam tajā jābūt tādam, lai aitas varētu brīvi kustēties un pārvietoties. Īpaša vērība jāvelta tam, lai aizgaldā netiktu turēts pārmērīgi liels grūsnu aitu māšu skaits. Lai novērstu ar sociālo saskarsmi saistītas problēmas, kas pārāk liela grupas lieluma dēļ var rasties starp telpās dzīvojošām aitām, vienā aizgaldā netur vairāk par 50 dzīvniekiem. Aitas, kas izrāda mazāku aktivitāti ēšanas laikā, jānošķir no pārējām aitām un jāizmitina mazākās grupās atsevišķos aizgaldos.

19. pants

Kad aitas pirmo reizi tiek izmitinātas telpās, tām jābūt sausai vilnai un tām nedrīkst būt nagu puves. Vienmēr, kad tiek konstatēta nagu puve, jāveic tūlītēja ārstēšana.

20. pants

1. Aitas nedrīkst turēt telpās visu gadu. Ja tās lielāko daļu gada pavada telpās, tām jānodrošina brīva pieeja aplokiem vai iežogojumiem.

2. Vietas ganībām un iežogojumiem jāizvēlas un jāapsaimnieko tā, lai nodrošinātu, ka aitas negūs fiziskas traumas un nenonāks saskarē ar ķīmiskām vielām, parazītismu vai citiem ar veselību saistītiem riskiem, tostarp parazītismu, ko iespējams novērst, kā arī jāņem vērā apdraudējumi, ko rada piekļūšanas ceļi.

3. Jāveic pienācīgi drošības pasākumi, lai nodrošinātu, ka nelabvēlīgi laika apstākļi nekaitē aitu labturībai.

4. Jānovērš aitu pulcēšanās tādās vietās, kur tās var aprakt sniegs, un, ja vien iespējams, tās jāpārved uz drošākām vietām. Aitas laikus jāaizved no zemesgabaliem, kas var pārplūst.

21. pants

1. Jārūpējas par to, lai aitas katru dienu saņemtu atbilstošu barojošu, higiēniski tīru un sabalansētu barību, tostarp minerālu piedevas, ja tās ir vajadzīgas. Aitu bioloģiskā vajadzība pēc ūdens jāapmierina katru dienu, vai nu nodrošinot tām pieeju atbilstošas kvalitātes ūdenim, vai arī, ja tās nav slaucamas aitas, nodrošinot uzturu ar atbilstošu mitruma saturu, vai abus. Ūdens, kas iegūts no urbumiem, akām, upēm, avotiem un dambjiem, ir jāpārbauda, lai noskaidrotu, vai aitām tas ir piemērots.

2. Lopbarībai jābūt garšīgai. Ja aitas tiek barotas grupās, siles jānovieto tā, lai visas aitas varētu ēst vienlaicīgi un lai novērstu nevajadzīgu cīņu par barību, izņemot gadījumus, kad barība ir pieejama visu laiku. Pirms svaigas lopbarības ievietošanas silēs no tām jāizņem barība, kas ir sakaltusi vai sabojājusies. Jāizvairās no pēkšņām barības sastāva vai daudzuma izmaiņām, un laikā, kad aitām tiek dotas lielas graudaugu barības devas, tām jānodrošina pieeja piemērotai rupjai barībai.

3. Jāveic attiecīgi pasākumi, lai laikā, kad ir gaidāmi nelabvēlīgi laika apstākļi, dzīvniekiem būtu pieejami pietiekami barības krājumi.

22. pants

Apgaismojumam diennakts gaišajā laikā neatkarīgi no tā, vai tas ir dabisks vai mākslīgs, jābūt tādam, lai visas telpās esošās aitas varētu skaidri redzēt un būtu redzamas.

23. pants

Ēkās, kurās tie turētas aitas, jābūt labai dabiskai vai mākslīgai ventilācijai, lai novērstu augsta mitruma līmeņa veidošanos, kondensāciju un caurvēju. Gaisa apmaiņai jābūt tādai, lai dzīvnieki varētu brīvi elpot, lai no telpām tiktu izvadīts liekais karstums, mitrums un kaitīgās gāzes un lai mazinātos putekļu kaitīgā ietekme.

24. pants

1. Viss aprīkojums, tostarp slaukšanas aprīkojums, ventilatori, apkures un apgaismojuma ierīces jāuztur tīras, katru dienu jāpārbauda, un tām jābūt labā darba kārtībā. Pārbaudēm izmantojamās ierīces jāpārbauda katru dienu. Regulāri jāpārbauda un jātestē ugunsdzēšamie aparāti un signalizācijas. Aitkopim jānodrošina, lai elektriska vai mehāniska bojājuma gadījumā tiktu veikti nepieciešamie pasākumi un lai aitām nebūtu jācieš.

2. Automātiskajam aprīkojumam jāpievieno rezerves ierīce, kas jāuztur labā darba kārtībā, un, ja no šīs ierīces ir atkarīga aitu dzīvība, jāuzstāda arī signalizācijas sistēma, kas brīdinātu aitkopi par automātiskā aprīkojuma bojājumu. Šīs signalizācijas sistēmas ir regulāri jāpārbauda. Bojājumi ir uzreiz jānovērš vai arī jāizmanto alternatīvi līdzekļi aitu veselības un labturības aizsargāšanai.

3. Elektroiekārtām, kas pieslēgtas pie elektrotīkla, ir jāatrodas aitām nepieejamā vietā, un tām jābūt labi izolētām, aizsargātām no grauzējiem un atbilstoši iezemētām.

25. pants

Veicot kādas izmaiņas, kas saistītas ar tāda aprīkojuma uzstādīšanu, kas ir sarežģītāks vai komplicētāks par iepriekšējo, jāņem vērā dzīvnieku labturība. Sistēmas, kuras paredzētas stingrai apkārtējās vides kontrolei, var izmantot tikai tad, ja ir pieejami kompetenti darbinieki, kuriem ir pieredze lopkopībā un kuri prot strādāt ar attiecīgo aprīkojumu.

26. pants

Aitkopim iepriekš jāizstrādā plāns, kā rīkoties tādās ārkārtas situācijās kā plūdi, elektropadeves traucējumi, automātiskā aprīkojuma bojājumi ēkās, kurās izmitinātas aitas, un jānodrošina, lai visi darbinieki būtu informēti par to, kādi ārkārtas pasākumi šajos gadījumos ir jāveic. Vienmēr jābūt pieejamam vismaz vienam darbiniekam, kas veiktu nepieciešamos pasākumus.

GRŪSNĪBA UN ATNEŠANĀS

27. pants

1. Grūsnas aitas jāpārvieto sevišķi uzmanīgi, lai neradītu tām ciešanas un savainojumus, kas varētu izraisīt priekšlaicīgu atnešanos.

2. Jārūpējas par to, lai aitas pirms atnešanās un zīdīšanas periodā saņemtu atbilstošu barību, lai nodrošinātu aitu veselību un labu miesasstāvokli un veicinātu veselīgu jēru augšanu. Īpaši svarīgi tas ir pēdējo 6 grūsnības nedēļu laikā, kad barošana jāregulē sevišķi rūpīgi, lai novērstu grūsnības toksikozi.

28. pants

1. Aitkopim jāprot konstatēt pazīmes, kas liecina par dzemdību sarežģījumiem, un atbilstoši jārīkojas vai jālūdz speciālistu palīdzība. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai atnešanās vieta būtu tīra, lai būtu pieejams labas kvalitātes ūdens vajadzīgā daudzumā, kā arī dezinfekcijas līdzeklis un dzemdībpalīdzības smērviela. Ja izmanto atnešanās aizgaldus, tad jānodrošina, lai tajos nerastos un neizplatītos infekcijas, proti, jānodrošina piemērota un tīra guļvieta, kā arī jārūpējas par to, lai aizgaldi regulāri tiktu tīrīti un dezinficēti. Nabas saiti dezinficē, ja tas nepieciešams. Miruši jēri un placentas uzreiz jāaizvāc un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem higiēniskā veidā jālikvidē. Jānoskaidro jēra nāves iemesli.

2. Aitkopim jāpārzina atdzīvināšanas paņēmieni. Lai atdzīvinātu vājos jērus, tie jāsilda, un ārkārtas situācijās jābūt pieejamiem atbilstošiem aizgaldiem. Lai izvairītos no situācijas, ka jērs par savu māti notur kādu citu ganāmpulka aitu, kuras dzīvo cieši cita pie citas, grupas lielums, cik vien iespējams, jāsamazina. Lai pārliecinātos, ka starp aitu māti un jēru veidojas saikne, dzīvnieki jāuzrauga, un, ja atnešanās notiek ziemā, jārūpējas par to, lai jēri tiktu noslaucīti.

3. Ja atnešanās notiek ēkā, katra aitu māte kopā ar tās pēcnācēju vismaz uz 24 stundām jāizmitina atsevišķā aizgaldā un jāuzrauga, lai pārliecinātos, ka starp dzīvniekiem veidojas saikne. Tas nav pieļaujams gadījumos, ja aitas un jēra atdalīšana ir nepieciešama veterināriem mērķiem.

Atnešanās brīvā dabā ir pieļaujama tikai tām šķirnēm, kuras ir pielāgojušās ganību vides un atmosfēras apstākļiem. Ja atnešanās notiek ārpus telpām, jānodrošina atbilstoši iežogojumi un jāizveido aizsargjosla vai nojume.

4. Katram jaundzimušajam jēram no savas mātes vai kāda cita avota jāsaņem pietiekams daudzums jaunpiena, kura temperatūra atbilst ķermeņa temperatūrai. Ja pastāv slimību pārnēsāšanas risks, kā gadījumos, kad tiek izmantots jaunpiens no citas saimniecības, tas atbilstoši jāpastrādā, piemēram, jāuzkarsē līdz 56° C temperatūrai, tomēr pienu nedrīkst pārkarsēt, jo tādējādi tiek iznīcinātas antivielas. Jaunpiens jēram jāsaņem, cik drīz vien iespējams un ne vēlāk kā 4 stundas pēc dzimšanas. Higiēniskos apstākļos ir jāuzglabā pietiekami jaunpiena krājumi, kas paredzēti ārkārtas situācijām.

5. Ja jēri jāaudzina mākslīgi, tiem pirmās divas nedēļas jādod piens vai atbilstošs aizvietotājs apmēram 4 reizes dienā, 3. un 4. nedēļā samazinot šķidrās barības apjomu, lai veicinātu cietās barības uzņemšanu. Sākot no pirmās dzīves nedēļas beigām jēriem jānodrošina piekļuve zālei un citai svaigai, šķiedrainai barībai, kā arī labas kvalitātes ūdenim. Ja jēriem pēc atšķiršanas no mātes paredzēts dot koncentrētu barību, tie pirms atšķiršanas ir jāpieradina pie šādas barības.

Ja tiek izmantota automātiskā barošana, jēri jāiemāca to izmantot un jānodrošina, lai tie uzņem pietiekamu daudzumu barības. Automātiskās barošanas iekārtas, kas nodrošina piena padevi, jātīra regulāri, vēlams katru dienu.

6. Pret jēriem, kuri nav paredzēti audzēšanai, jāizturas tikpat humāni kā pret jēriem, kuri ir paredzēti audzēšanai, un, ja tie jānokauj, tas jādara saskaņā ar 7. panta 4. punkta noteikumiem.

SLAUKŠANA

29. pants

1. Lai nesavainotu pupus un neveidotos mastīts, īpaša uzmanība jāpievērš higiēnai, slaukšanas metodēm un slaukšanas aparātu darbībai. Laba slaukšanas prakse ietver aitu uzmanīgu pārvietošanu, jaunpiena pārbaudi un izvairīšanos no pārmērīgas apcirpšanas. Lai samazinātu slimību izplatīšanās risku, pirms slaukšanas un pēc tās jāveic higiēnas pasākumi.

2. Aitu mātes laktācijas periodā jāslauc pietiekami bieži atbilstoši pienīgumam, lai tesmenis nebūtu pilns un neradītu dzīvniekam nepatīkamas sajūtas.

FENOTIPA VAI GENOTIPA IZMAIŅAS

30. pants

1. Ir aizliegtas procedūras, kas izraisa būtisku audu daudzuma zudumu vai izmaiņas kaulu struktūrā, vai arī rada sāpes vai ciešanas, proti:

– dzimumlocekļa amputācija vai citas ar to saistītas operācijas,
– ragu apzāģēšana,
– mēslaino vilnas kunkuļu atsaldēšana no aitas pakaļpuses,
– vilnas apcirpšana ap aitas asti,
– zobu apvīlēšana.

2. Izņēmumus 1. pantā minētajiem aizliegumiem var izdarīt, ja:

a) šīs procedūras tiek veiktas vienīgi veterināru apsvērumu dēļ, lai dzīvniekiem atvieglotu vai novērstu sāpes vai ciešanas;

b) turpmākajos punktos izklāstītajos apstākļos tiek veiktas šādas procedūras:

i) astes amputēšana, izmantojot ķirurģiskas metodes vai asinsvadu spailes, ja atlikusī astes daļa apsedz anālo atveri teķiem un anālo atveri un vulvu aitu mātēm;

ii) kastrācija, izmantojot ķirurģiskas metodes vai asinsvadu spailes;

iii) atragošana;

iv) vasektomija;

v) auss apzīmēšana, izmantojot krotālijas vai tetovējumus, identificēšana, implantējot elektroniskas ierīces vai marķējot ragus;

c) ja attiecīgās valsts tiesību akti pieļauj kastrāciju un astes amputēšanu, izmantojot gumijas gredzenus, kā arī ausu robošanu un caurumošanu.

3. Astes amputēšana un kastrācija, jo īpaši, izmantojot gumijas gredzenus, nav vēlama. Ja šīs procedūras tomēr jāveic, tad izmanto tikai ķirurģiskas metodes, pirms tam nodrošinot anestēziju, vai asinsvadu spailes. Atragošanu veic tikai veterinārārsts, izmantojot anestēziju. Vasektomiju, ķeizargriezienu vai laparotomiju var veikt tikai veterinārārsts. Citas procedūras, kuras dzīvniekiem rada vai varētu radīt sāpes, jāveic, izmantojot anestēziju, un tās var veikt tikai veterinārārsts vai cita saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem kvalificēta persona.

4. Līgumslēdzējām pusēm jāveicina ar astu amputāciju un kastrēšanu saistītu problēmu pētīšana.

31. pants

Nepraktizē tādu ciltsdarbu vai ciltsdarba programmas, kas rada vai var radīt ciešanas vai kaitējumu kādam no tajā iesaistītajiem dzīvniekiem.

IETEIKUMS ATTIECĪBĀ UZ KAZU AUDZĒŠANU,

kuru Pastāvīgā komiteja pieņēmusi 25. sanāksmē 1992. gada 6. novembrī

Saturs

PREAMBULA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

KAZKOPĪBA UN PĀRBAUDES

ĒKAS, IEŽOGOJUMI UN APRĪKOJUMS

APSAIMNIEKOŠANA

GRŪSNĪBA UN ATNEŠANĀS

SLAUKŠANA

FENOTIPA UN/VAI GENOTIPA IZMAIŅAS

_______

PREAMBULA

Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja;

ņemot vērā tās pienākumu saskaņā ar Konvencijas 9. pantu izstrādāt un pieņemt Pusēm paredzētus ieteikumus, kuros būtu sīki izstrādāti noteikumi Konvencijas I nodaļā izklāstīto principu īstenošanai, pamatojoties uz uzkrāto zinātnisko pieredzi par dažādām dzīvnieku sugām;

ievērojot iedibināto praksi Konvencijas 3.–7. pantā izklāstīto dzīvnieku labturības principu īstenošanai;

ņemot vērā to, ka atbilstoši iedibinātajai praksei un uzkrātajai zinātniskajai pieredzei attiecībā uz kazu bioloģiskajām vajadzībām dažas lopkopības sistēmas, kas pašreiz tiek komerciāli izmantotas, jo īpaši tās, kurās dzīvnieki tiek turēti šauros nodalījumos, bieži vien neatbilst visām būtiskajām vajadzībām un tādējādi nenodrošina pietiekamu labturību;

līdz ar to ņemot vērā, ka ir jāveic nopietni un pastāvīgi pasākumi, lai pielāgotu pašreizējās ekstensīvās un intensīvās lopkopības sistēmas un izstrādātu jaunas sistēmas, kurās tiktu ievērotas to kazu vajadzības, kuras tiek turētas lauksaimnieciskiem mērķiem;

ņemot vērā to, ka mājlopu pienācīgas labturības un veselības pamatprasības ietver atbilstošas lopkopības un zootehnikas sistēmas, kas ir piemērotas dzīvnieku bioloģiskajām vajadzībām, un atbilstošas vides faktorus, lai apstākļi, kādos kazas tiek turētas, atbilstu to vajadzībām attiecībā uz piemērotu uzturu un barošanas metodēm, kustību brīvību, fizisko komfortu, vajadzībai īstenot normālu uzvedību saistībā ar celšanās, apgulšanās, atpūtas un gulēšanas pozām, rūpēm par sevi, ēšanu, atgremošanu, dzeršanu, izkārnīšanos un urinēšanu, atbilstošu sociālo saskarsmi; lai tās būtu pasargātas no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, plēsēju uzbrukumiem, parazitozes un slimībām vai uzvedības traucējumiem; kā arī citām būtiskām prasībām, kuras var noteikt atbilstoši iedibinātajai praksei vai uzkrātajai zinātniskajai pieredzei;

ņemot vērā iespējamību, ka atsevišķu biotehnoloģiju attīstība var būt saistīta ar kazu labturības problēmām, un apzinoties nepieciešamību nodrošināt to, lai šī attīstība nekaitētu to veselībai un labturībai;

paturot prātā, ka tad, kad ir kļuvušas pieejamas jaunas zināšanas, Komitejas pienākums ir pārskatīt visus ieteikumus un tādējādi iedrošināt visu pušu veiktās izpētes turpināšanu ar mērķi izstrādāt alternatīvas sistēmas, ar kuru palīdzību drīzāk iespējams nodrošināt tādus risinājumus, kas saskan ar Konvencijas nolūkiem;

attiecībā uz kazu audzēšanu ir pieņēmusi šo ieteikumu.

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

1. Šis ieteikums attiecas uz kazām, kas tiek audzētas vai izmantotas pārtikas, vilnas, ādas iegūšanai vai citiem lauksaimnieciskiem mērķiem.

2. Šajā ieteikumā vārds “kaza” attiecas uz visu kazu ganāmpulku, un kaza, kas jaunāka par 6 mēnešiem, ir uzskatāma par kazlēnu.

2. pants

Jāpatur prātā šādas būtiskas kazu (Capra hircus) bioloģiskās īpašības:

a) tās meklē ēdienu, vairāk pārlūkojot apkārtni nekā ganoties un vislabāk ir pielāgojušās dzīvei uz sausas, stingras zemes. Tām piemīt labas spējas kāpelēt augšup, un tas uzlabo apkārtnes pārlūkošanas iespējas. Tām nepieciešami silti apstākļi un tās slikti ietekmē zema gaisa temperatūra, īpaši, ja ir arī mitrs un vējains;

b) savstarpēji un ar cilvēku tās bieži sazinās ar balss palīdzību. Par redzamiem briesmu avotiem, tostarp cilvēku, tās brīdina sprauslājot. Tās var bēgt prom vai pagriezties un stāties pretī briesmām. Ja kazas netiek traucētas, tās daudz laika pavada izpētes procesā. Pagalmos un ēkās tās viegli var iztraucēt ēnas, atspulgi un skaļi trokšņi;

c) tās dzīvo sociālās grupās, kuras lielākoties sastāv no ģimenes locekļiem, un nošķirtību parasti meklē tikai dzemdību laikā. Piespiedu nošķirtībā kazas var atteikties no ēdiena, un tas var radīt nopietnas, pat letālas sekas;

d) gandrīz visu šķirņu kazas vairojas sezonāli, bet pārējā gada laikā tēviņi veido atsevišķas apakšgrupas. Sarežģījumi dzemdībās notiek samērā reti. Katrai mātītei piedzimst viens vai vairāki mazuļi, un parasti tie slēpjas, labāk paliekot dzimšanas vietas tuvumā, nekā sekojot mātei. Ja kazas tiek iztraucētas tieši pirms atnešanās vai pēc tās, var neizveidoties saikne ar kazlēniem.

KAZKOPĪBA UN PĀRBAUDES

3. pants

1. Veids, kādā kazas tiek turētas, to skaits un ganāmpulka blīvums ir atkarīgs no vides piemērotības un pietiekamas barības pieejamības visu gadu. Lopkopim jābūt pietiekami kvalificētam, lai nodrošinātu ganāmpulka labturību, ņemot vērā attiecīgās šķirnes un izmantotās lopkopības sistēmas īpatnības, kā arī vides aspektus. Ganāmpulkam nevajadzētu būt pārāk lielam; lielus ganāmpulkus var veidot tikai tad, ja ir skaidri zināms, ka lopkopis var nodrošināt katra dzīvnieka labturību.

2. Dzīvnieki jāaprūpē pietiekamam skaitam personu, kurām ir atbilstošas teorētiskās un praktiskās zināšanas par kazām un izmantoto lopkopības sistēmu, lai varētu:

– noteikt, vai dzīvnieki ir veseli vai ne;

– izprast uzvedības izmaiņu nozīmi;

– novērtēt kopējās vides atbilstību dzīvnieku veselībai un labturībai.

3. Kazkopim jābūt kompetentam un pieredzējušam tādās kazkopības jomās kā kazu pārvietošana, atnešanās, slaukšana, nagu aprūpe, cirpšana un ķemmēšana, ja tas nepieciešams, un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem jāpārzina arī vakcinēšana, injicēšana un zāļu perorāla lietošana. Ja lopkopim, kuram pieder neliels skaits kazu, nav vajadzīgās pieredzes vai nepieciešamā aprīkojuma, tam jābūt pieejamām speciālistu konsultācijām vai tādam aprīkojumam, ar kura palīdzību pienācīgi varētu atrisināt jebkuras problēmas.

4. Katrai kazu šķirnei ir savas unikālas īpašības, un lopkopim ir jāpārzina konkrētas viņa aprūpējamo dzīvnieku vajadzības. Kazām ir dabiska tieksme meklēt ēdienu un būt izvēlīgām, un šis faktors ir jāņem vērā, izvēloties piemērotu vidi.

5. Pret kazām jāizturas kā pret individualitātēm, pat ja tās dzīvo lielos ganāmpulkos. Ja kazas tiek turētas vienas pašas, tām nepieciešama kazkopja uzraudzība un biežāka saskarsme ar to. Veidojot jaunas grupas, jārūpējas par to, lai novērstu cīnīšanos un spriedzi.

4. pants

1. Lai starp cilvēku un dzīvnieku izveidotu pozitīvas attiecības, par dzīvnieku ir jārūpējas un jāveido saskarsme jau no agrīna vecuma.

2. Kazkopim ir jāpārzina kazu turēšana un pārvietošana un jāizprot to uzvedības modeļi.

3. Pret kazām jāizturas mierīgi, jo tām labāk patīk, ja tās tiek vestas vai pārvietotas mierīgā, nevis satrauktā gaisotnē. Pārvietojot kazas, jāizmanto to bara paradumi. Ieteicams kazas pārvest, taču tās var arī pārvietot ar transportlīdzekli, nodrošinot atbilstošu aprūpi. Ir jāizvairās no darbībām, kuras var izbiedēt, savainot vai satraukt dzīvniekus. Kazas nedrīkst celt aiz galvas, ragiem, kājām, astes vai apmatojuma. Tādus instrumentus kā nūjas izmanto tikai dzīvnieku vadīšanai, un tās nedrīkst izmantot tādā veidā, kas var radīt dzīvniekiem nevajadzīgas sāpes vai ciešanas.

5. pants

Lauksaimnieciskiem mērķiem audzētās kazas nedrīkst izmantot citiem mērķiem, piemēram, publiskās izrādēs vai skatēs, ja tas var kaitēt to veselībai un labturībai.

6. pants

1. Ganāmpulku pilnībā pārbauda vismaz reizi dienā, izņemot gadījumus, kad kazas tiek turētas ārā drošos ekstensīvos apstākļos un mērenā klimatā – tad tik biežas pārbaudes nav obligātas, tomēr tās jāveic ne retāk kā reizi nedēļā. Tomēr šīs pārbaudes ir jāveic biežāk nekā reizi dienā vai reizi nedēļā tad, ja tiek apdraudēta dzīvnieku labturība, jo īpaši atnešanās laikā, ja pastāv kukaiņu uzlidojuma vai plēsēju uzbrukuma risks un ja būtiski mainās apsaimniekošana vai citi apstākļi. Šīs pārbaudes veic neatkarīgi no jebkāda automātiskās uzraudzības aprīkojuma, un šim nolūkam jābūt pieejamam gaismas avotam.

2. Ganāmpulka pārbaudes laikā katrs dzīvnieks nav jāpārbauda atsevišķi. Atsevišķu dzīvnieku pārbaudi veic tikai tad, ja vispārējās pārbaudes laikā tiek konstatēts, ka tas ir nepieciešams.

3. Atsevišķu kazu pārbaudēs īpašu uzmanību pievērš ķermeņa stāvoklim, kustībām un pozai, atgremošanai, vilnas, ausu, acu, astes, kāju un nagu stāvoklim, kā arī uzvedības izmaiņām, brūcēm, ievainojumiem, klibumam vai slimībām. Veseliem dzīvniekiem ir raksturīgas savam vecumam, dzimumam, šķirnei un fizioloģiskajam stāvoklim atbilstošas skaņas, kustības un pozas. Tas ietver: vispārēju modrību, veselīgu un vienmērīgu vilnu, skaidras un spožas acis, brīvas kustības, stabilu gaitu, labu ēstgribu, dzeršanas un zīšanas uzvedību, atgremošanu, ķermeni bez ārējiem parazītiem, redzamām brūcēm, abscesiem vai citiem savainojumiem.

7. pants

1. Veicot jebkādu pārbaudi, jāpatur prātā, ka par slimību liecina šādas pazīmes: apātija, ēstgribas zudums, izslaukuma samazināšanās, atgremošanas procesa pārtraukšana, izdalījumi no acīm, deguna vai mutes, pastiprināta siekalu izdalīšanās, pastāvīga klepošana, pietūkušas locītavas vai citas ķermeņa daļas, klibums, caureja, piena vai urīna krāsas izmaiņas, vēdera uzpūšanās, maksts vai taisnās zarnas noslīdējums, bieža kasīšanās vai berzēšanās, svara zudums, izmaiņas uzvedībā, tostarp ietekmes mazināšanās ganāmpulkā un atsevišķos gadījumos nodalīšanās no ganāmpulka.

2. Ja ir acīmredzams, ka dzīvnieki ir slimi, vai ir vērojamas negatīvas izmaiņas to uzvedībā, kazkopis bez kavēšanās veic attiecīgus pasākumus, lai noteiktu cēloni un atbilstoši rīkotos. Ja tūlītējie kazkopja veiktie pasākumi nav efektīvi, ir jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja nepieciešams, jālūdz eksperta padoms par citiem saistītajiem tehniskajiem faktoriem.

Slimus un savainotus dzīvniekus ievieto atsevišķos aizgaldos, kuros tiem nodrošina pienācīgas ērtības un uzraudzību un, ja iespējams, iespēju saglabāt vizuālo kontaktu ar citām kazām.

3. Kazām, kuras atsakās ēst vai ir mazāk enerģiskas par citām kazām, nodrošina īpašu aprūpi, un, ja nepieciešams, tās pārvieto uz citām ganībām vai ievieto atsevišķā aizgaldā. Kazām, kuram ir bojāti zobi, nodrošina tādu barību, kuru tās var apēst bez grūtībām, taču tad, ja tas nav iespējams un šīm kazām nevar nodrošināt piemērotu aprūpi, tās nokauj.

4. Ja kazas ir slimas vai savainotas tādā mērā, ka transportēšana tām radītu papildu ciešanas, tās ārstē vai nokauj uz vietas saimniecībā. Ja kazas jānokauj uz vietas saimniecībā, tas jādara humāni un bez kavēšanās, un, ja iespējams, jālūdz to izdarīt personai, kura pārzina nogalināšanas paņēmienus.

ĒKAS, IEŽOGOJUMI UN APRĪKOJUMS

8. pants

Pusēm jāizskata iespēja vienoties par to, ka:

a) tad, kad tiek būvēti jauni iežogojumi, ēkas vai iegādāts jauns aprīkojums, kā arī tad, kad tiek pārveidoti jau esošie iežogojumi, ēkas vai aprīkojums, jākonsultējas ar speciālistu par veselības un labturības jautājumiem;

b) jaunas kazkopības metodes vai aprīkojums ir jāpārbauda, un, ja tas tiek atzīts par apmierinošu, pirms izmantošanas komerciāliem mērķiem ir jāgūst apstiprinājums no dzīvnieku veselības un labturības viedokļa.

9. pants

Plānojot novietnes kazām, ir jāņem vērā tādi vides faktori kā troksnis, gaisma, vibrācija, atmosfēras apstākļi un piesārņojums, kā arī ugunsgrēka un plūdu risks.

10. pants

Ja kazas tiek izmitinātas telpās, jāveic visi attiecīgie piesardzības pasākumi, lai samazinātu ugunsgrēka risku, un jākonsultējas ar attiecīgo iestāžu speciālistiem.

Jāapsver iespēja ierīkot ugunsgrēka signalizācijas sistēmas, kuras būtu dzirdamas jebkurā diennakts laikā. Ir jābūt pieejamam ugunsdzēšanas aprīkojumam darba kārtībā.

Trauksmes gadījumā novietnēs esošie mājlopi ir steidzami jāatbrīvo un jāevakuē.

11. pants

1. Ēkas un aprīkojumu plāno, konstruē un uztur tādā veidā, lai mazinātu dzīvniekiem savainojumu gūšanas vai ciešanu radīšanas risku. Tas nedrīkst palielināt dzīvnieku uzņēmību pret slimībām. Tā kā kazas ir ļoti ziņkārīgas, visiem vārtu un durvju slēdžiem jābūt drošiem. Virsmas nedrīkst apstrādāt ar krāsu vai koksnes aizsardzības līdzekļiem, kuri var kaitēt kazu veselībai vai labturībai.

2. Siena un skābbarības siles veido, novieto un izmanto tā, lai kazas nesavainotos, nesabojātu acis un lai siles vai ķīpas neuzkristu virsū kazām vai to mazuļiem. Siena tīklus neizmanto attiecībā uz maziem kazlēniem vai ragainām kazām, lai novērstu dzīvnieku sapīšanos tajos.

3. Ūdens traukus, siles un nipeļa dzirdnes konstruē un novieto tā, lai tās netiktu pārāk piesārņotas ar urīnu un izkārnījumiem, lai samazinātu ūdens sasalšanas vai noplūdes iespējamību un lai tās nesavainotu dzīvniekus. Tām jābūt tīrām, un tās jāpārbauda vismaz reizi dienā vai biežāk ārkārtēju laika apstākļu gadījumā, lai pārliecinātos, ka tās ir darba kārtībā.

Ja ūdenspiegāde ir automātiska, vēlams izmantot ūdens traukus, nevis nipeļa dzirdnes; katrā aizgaldā jābūt pieejamam pietiekamam skaitam ūdens trauku vai dzirdņu. Kazas, kuras nav pieradušas pie nipeļa dzirdnēm, ir jāiemāca tās lietot.

4. Grīdas jāveido un jāuztur tā, lai novērstu diskomfortu, neradītu briesmas un lai dzīvnieki nesavainotos. Cietām grīdām ir jābūt labi nosusinātām, un kazām jānodrošina piemērotas un atbilstošas guļamās zonas, kas ir pietiekami lielas, lai visas kazas varētu apgulties vienlaicīgi. Redeļu un režģu grīdas jāveido tā, lai kazas kājas tajās neiesprūstu vai netiktu savainotas. Lai novērstu tesmeņu savainošanu, redeļu grīdas slaucamām kazām neizmanto par guļvietām. Kazlēnu novietnēs redeļu grīdas neveido.

APSAIMNIEKOŠANA

12. pants

1. Ganāmpulka veselību nodrošina tā rūpīga turēšana un apsaimniekošana. Lai samazinātu slimību izplatības risku, plānojot ganību apsaimniekošanu un izstrādājot aprūpes plānu, kurš pielāgots attiecīgā ganāmpulka vajadzībām un kurā iekļauta atbilstoša vakcinēšana, kāju kopšana, attārpošana un citas procedūras, ir jāievēro veterinārārsta norādījumi. Pirms ganāmpulku sajaukšanas vai pirms jaunu kazu ielaišanas ganāmpulkā tās jāpārbauda, lai pārliecinātos, ka tās ir veselas un nepārnēsā infekcijas, lipīgas vai parazitāras slimības.

2. Jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai novērstu un kontrolētu ārējo un iekšējo parazītu izplatību. Ja ir iespējama invāzija, regulāri tiek veikti profilaktiski ārstniecības pasākumi. Izmantotās ķimikālijas un to iesaiņojumi jāizmet, jo tie var apdraudēt citas sugas un vidi.

3. Jāveic attiecīgi pasākumi, lai mazinātu agresivitāti, kas kazām ir īpaši bīstama. Svešu kazu izvietošana vienkopus var izraisīt nāves gadījumus fiziskas agresijas dēļ, vai arī kazas šā iemesla dēļ var atteikties no barības un ūdens.

4. Kazkopim īpaši jārūpējas par to, lai viss aprīkojums, kas tiek izmantots ķemmēšanai, cirpšanai, marķēšanai, dozēšanai un, ja nepieciešams, arī vakcinēšanai un ārstēšanai, tiktu uzturēts pienācīgā stāvoklī. Aprīkojums, kas paredzēts injekciju veikšanai un ko kazkopis izmanto saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, jātīra un jāsterilizē pirms lietošanas un pēc tās, un bieži arī lietošanas laikā. Dozatoru uzgaļiem jāatbilst to kazu vecumam un šķirnei, kuru vajadzībām tos izmanto.

5. Ja kazu savaldīšanai izmanto mehāniskas ierīces, tās pareizi jāuztur un jānoregulē.

Elektriskos pārvietošanās ierobežojumus neizmanto.

6. Elektriskos ejakulācijas stimulatorus izmanto vienīgi tad, ja tas nepieciešams, lai noteiktu veterināro diagnozi, un ja citas metodes nav pieejamas. Šādos izņēmuma gadījumos tas jāveic stingrā veterinārārsta uzraudzībā.

13. pants

1. Kazas jāuztur tīras.

2. Tās novietnes zonas, kurās dzīvnieki nonāk saskarē cits ar citu, pilnībā jāiztīra un, ja nepieciešams, jādezinficē katru reizi, kad novietne ir iztukšota un pirms jaunu dzīvnieku ievešanas tajā. Kamēr novietnē atrodas dzīvnieki, iekšējām virsmām un visam aprīkojumam, kas tajā atrodas, jābūt tīram.

3. Mirušas kazas ir uzreiz jāaizvāc un saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem higiēniskā veidā jālikvidē.

14. pants

1. Ja pastāv plēsēju uzbrukuma risks, veic attiecīgus pasākumus, lai samazinātu šo risku saskaņā ar valsts tiesību aktiem un citiem juridiskajiem instrumentiem attiecībā uz dzīvnieku aizsardzību vai apdraudētu sugu saglabāšanu.

2. Ja kazas jāmarķē, tas jādara pēc iespējas nesāpīgāk, izmantojot netoksiskus aerosolus vai krāsas, tetovējot, ieliekot ausī krotāliju vai implantējot elektroniskas ierīces, ja šīs metodes ir atļautas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Tā kā marķēšana var radīt dzīvniekiem ciešanas, to veic tikai kvalificēts lopkopim, izmantojot instrumentus, kas ir darba kārtībā, un turklāt šīs procedūras nedrīkst veikt nepiemērotos apstākļos, piemēram, mušu vai ērču sezonā.

3. Ja vien iespējams, kazas ir jātur grupās brīvi. Kazas nedrīkst pastāvīgi ierobežot. Ja kazas īslaicīgi tiek piesietas, kas ir pieļaujams tika uz īsu brīdi, to nedrīkst darīt vietās, kur ir kādi šķēršļi, vai arī, ja pastāv risks sapīties šajās saitēs; kazas nedrīkst piesiet arī tādās vietās, kur tām var uzbrukt suņi vai citi plēsīgi dzīvnieki. Saites jāizgatavo no atbilstošiem materiāliem, rūpīgi jāpiemēro un jāpielāgo, pārliecinoties, ka tās ir ērtas un neberž. Īpaša uzmanība jāpievērš ūdens, ēdiena piegādei un pajumtes nodrošināšanai. Ja kazlēni ir jāierobežo, tos iesprosto, nevis piesien.

15. pants

1. Cirpšanu veic kompetenta persona tādā veidā, lai dzīvniekam radītu pēc iespējas mazāk savainojumu vai satraukuma. Cirpšanas ierīces regulāri jātīra un jādezinficē, tām jābūt darba kārtībā un jāatbilst cērpamā dzīvnieka lielumam un vecumam. Pirms cirpšanas un tās laikā kaza jātur saudzīgi, lai to nesavainotu. Ja cirpšanas laikā rodas brūces, tās uzreiz jāapkopj.

2. Kazas, kas tiek audzētas vilnas iegūšanai, cērpj vismaz vienu reizi gadā. Ja kazas netiek turētas slēgtās telpās, tās cērpj atbilstošos laika apstākļos. Ja pēc cirpšanas ir nelabvēlīgi laika apstākļi, apcirptās kazas ir jāpasargā, nogādājot tās slēgtās telpās vai arī izmantojot piemērotus, cieši piegulošus siltus kažokus.

3. Slēgtās telpās turētas kazas nedrīkst laist ārā 2 mēnešus pēc cirpšanas, izņemot tad, ja ir piemēroti laika apstākļi un aizsardzības nodrošināšanai ir pieejamas dabiskas vai mākslīgas pretvēja aizsargjoslas.

16. pants

Žogiem jābūt pietiekami augstiem, lai novērstu kazu aizbēgšanu; tos atbilstoši uzstāda un ekspluatē tā, lai novērstu kazu savainošanās risku. Nedrīkst izmantot dzeloņstiepli. Vietās, kur tiek izmantots jebkāda veida stiepļu siets, un īpaši, ja tas tiek izmantots ragainu kazu iežogošanai, tas ir bieži jāpārbauda un jānospriego, lai novērstu kazu sapīšanos tajā. Kazlēnu ganībās nav ieteicams izmantot stiepļu sietus; šajā gadījumā ir ieteicams uzstādīt pārvietojamus vai fiksētus vaļējus žogus. Elektriskos žogus veido un ekspluatē tā, lai saskare ar tiem kazām radītu tikai īslaicīgu diskomfortu. Elektriskos žogus neizmanto ragainu kazu iežogošanai, ja tie var apdraudēt šos dzīvniekus.

17. pants

Ja kazas tiek turētas telpās, tad katram dzīvniekam atvēlēto vietu, visiem dzīvniekiem pieejamo platību un grupas lielumu nosaka atkarībā no kazu vecuma, lieluma un citām bioloģiskajām īpašībām. Ragainas kazas un kazas ar apgrieztiem ragiem nedrīkst izvietot vienā aizgaldā, ja vien tās audzētas kopā. Intensīvās turēšanas sistēmās pieaugušus tēviņus tur atsevišķi vismaz vairošanās sezonas laikā, taču tiem nevar liegt iespēju aplūkot citas kazas.

18. pants

1. Nav ieteicams turēt kazas slēgtās telpās visu gadu. Ja tās lielāko daļu gada pavada telpās, tām jānodrošina iespēja redzēt un dzirdēt citas kazas un dzīvniekus un arī pietiekama platība pastaigām. Tās regulāri jāved ārā.

2. Ganības un iežogojumi jāizvēlas un jāapsaimnieko tā, lai nodrošinātu, ka kazas negūs fiziskas traumas un nenonāks saskarē ar ķīmiskām vielām, parazītismu vai citiem ar veselību saistītiem riskiem, ko iespējams novērst, kā arī jāņem vērā apdraudējumi, ko rada piekļūšanas ceļi.

3. Jāveic pienācīgi drošības pasākumi, lai nodrošinātu, ka nelabvēlīgi laika apstākļi nekaitē kazu labturībai, tostarp jānodrošina atbilstoša pajumte.

4. Jānovērš kazu pulcēšanās tādās vietās, kur tās var aprakt sniegs, un, ja vien iespējams, tās jāpārved uz drošākām vietām. Kazas laikus jāaizved no zemesgabaliem, kas var pārplūst.

19. pants

1. Jārūpējas par to, lai kazas katru dienu saņemtu atbilstošu barojošu, higiēniski tīru un sabalansētu barību, tostarp minerālu piedevas, ja tās ir vajadzīgas. Laktācijas perioda uztura prasības, īpaši attiecībā uz intensīvi audzētām augsta izslaukuma piena kazām, ir jāapmierina pēc iespējas rūpīgāk, īpaši ņemot vērā dažādās vajadzības gada reproduktīvā cikla laikā.

2. Kazu bioloģiskā vajadzība pēc ūdens jāapmierina katru dienu, vai nu nodrošinot tām pieeju atbilstošas kvalitātes ūdenim, vai arī nodrošinot uzturu ar atbilstošu mitruma saturu, vai abus. Slaucamām kazām atbilstošas kvalitātes ūdenim ir jābūt pieejamam pastāvīgi. Ūdens, kas iegūts no urbumiem, akām, upēm, avotiem un dambjiem, ir jāpārbauda, lai noskaidrotu, vai kazām tas ir piemērots.

3. Barībai jābūt garšīgai. Ja kazas tiek barotas grupās, siles jānovieto tā, lai visas kazas varētu ēst vienlaicīgi un lai novērstu nevajadzīgu cīņu par barību, izņemot gadījumus, kad barība ir pieejama visu laiku. Pirms svaigas barības ievietošanas silēs no tām jāizņem barība, kas ir sakaltusi vai sabojājusies. Jāizvairās no pēkšņām barības sastāva vai daudzuma izmaiņām, un laikā, kad kazām tiek dotas lielas graudaugu barības devas, tām jānodrošina pieeja piemērotai rupjai barībai.

4. Kazas jānodrošina ar pietiekamu daudzumu apjomīgas barības, vislabāk ar rupjo zāli un lapotiem zariem. Ganībās jābūt pieejamai augu dažādībai, lai nodrošinātu pietiekamu rupjās lopbarības un minerālu uzņemšanu. Ja ganības ir nabadzīgas vai ir slikti laika apstākļi, kazas jānodrošina ar papildu barošanu.

5. Jānovērš iespēja kazām piekļūt indīgiem krūmiem, kokiem un augiem.

20. pants

Apgaismojumam diennakts gaišajā laikā neatkarīgi no tā, vai tas ir dabisks vai mākslīgs, jābūt tādam, lai visas telpās esošās kazas varētu skaidri redzēt un būtu redzamas.

21. pants

Ēkās jābūt labai dabiskai vai mākslīgai ventilācijai, lai novērstu augsta mitruma līmeņa veidošanos, kondensāciju un caurvēju. Gaisa apmaiņai jābūt tādai, lai dzīvnieki varētu brīvi elpot, lai no telpām tiktu izvadīts liekais karstums, mitrums un kaitīgās gāzes un lai mazinātos putekļu kaitīgā ietekme.

22. pants

1. Viss aprīkojums, tostarp slaukšanas aprīkojums, ventilatori, apkures un apgaismojuma ierīces jāuztur tīras, katru dienu jāpārbauda, un tām jābūt labā darba kārtībā. Pārbaudēm izmantojamās ierīces jāpārbauda katru dienu. Regulāri jāpārbauda un jātestē ugunsdzēšamie aparāti un signalizācijas sistēmas. Kazkopim jānodrošina, lai elektriska vai mehāniska bojājuma gadījumā tiktu veikti nepieciešamie pasākumi un lai kazām nebūtu jācieš.

2. Automātiskajam aprīkojumam jāpievieno rezerves ierīce, kas jāuztur labā darba kārtībā, un, ja no šīs ierīces ir atkarīga kazu dzīvība, jāuzstāda arī signalizācijas sistēma, kas brīdinātu kazkopi par automātiskā aprīkojuma bojājumu. Šīs signalizācijas sistēmas ir regulāri jāpārbauda. Bojājumi ir uzreiz jānovērš vai arī jāizmanto alternatīvi līdzekļi kazu veselības un labturības aizsargāšanai.

3. Elektroiekārtām, kas pieslēgtas pie elektrotīkla, ir jāatrodas kazām nepieejamā vietā, un tām jābūt labi izolētām, aizsargātām no grauzējiem un atbilstoši iezemētām.

23. pants

Veicot kādas izmaiņas, kas saistītas ar tāda aprīkojuma uzstādīšanu, kas ir sarežģītāks vai komplicētāks par iepriekšējo, jāņem vērā dzīvnieku labturība. Sistēmas, kuras paredzētas stingrai apkārtējās vides kontrolei, var izmantot tikai tad, ja ir pieejami kompetenti darbinieki, kuriem ir pieredze lopkopībā un kuri prot strādāt ar attiecīgo aprīkojumu.

24. pants

Attiecībā uz slēgtās telpās turētām kazām kazkopim ir iepriekš jāizstrādā plāns, kā rīkoties tādās ārkārtas situācijās kā plūdi, elektropadeves traucējumi vai automātiskā aprīkojuma bojājumi ēkās, kurās izmitināti dzīvnieki, un jānodrošina, lai visi darbinieki būtu informēti par to, kādi ārkārtas pasākumi šajos gadījumos ir jāveic. Vienmēr jābūt pieejamam vismaz vienam darbiniekam, kas veiktu nepieciešamos pasākumus.

GRŪSNĪBA UN ATNEŠANĀS

25. pants

1. Grūsnas kazas jāpārvieto sevišķi uzmanīgi, lai neradītu tām ciešanas un savainojumus, kas varētu izraisīt priekšlaicīgu atnešanos.

2. Jārūpējas par to, lai grūsnas un barojošas kazas saņemtu pietiekamu daudzumu barības, lai tādējādi nodrošinātu to veselību un labu fizisko stāvokli un veicinātu veselīgu kazlēnu augšanu. Jo īpaši svarīgi tas ir grūsnības pēdējās nedēļās, kad barošana jāregulē sevišķi rūpīgi, lai novērstu grūsnības toksikozi.

26. pants

1. Kazkopim jāprot konstatēt pazīmes, kas liecina par dzemdību sarežģījumiem, un atbilstoši jārīkojas vai jālūdz speciālistu palīdzība. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai atnešanās vieta būtu tīra, lai būtu pieejams labas kvalitātes ūdens vajadzīgā daudzumā, kā arī dezinfekcijas līdzeklis un dzemdībpalīdzības smērviela. Ja tiek izmantoti atnešanās aizgaldi, tiem jābūt pieejamiem jebkurā laikā. Jāveic visi pasākumi, lai novērstu infekcijas rašanos un izplatīšanos, nodrošinot pietiekami tīrus pakaišus un pārliecinoties, ka atnešanās aizgaldi tiek regulāri tīrīti un dezinficēti. Ja nepieciešams, dezinficē nabassaiti. Miruši kazlēni un placentas uzreiz jāaizvāc un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem higiēniskā veidā jālikvidē. Jānoskaidro nāves iemesli.

2. Kazkopim ir jāpārzina atdzīvināšanas paņēmieni. Lai atdzīvinātu vājos kazlēnus, tie jāsilda, un ārkārtas situācijās jābūt pieejamiem atbilstošiem aizgaldiem. Dzīvnieki ir jāuzrauga, lai pārliecinātos, ka starp kazlēnu un tā māti veidojas saikne.

3. Katram jaundzimušajam kazlēnam no savas mātes vai kāda cita avota jāsaņem pietiekams daudzums jaunpiena, kura temperatūra atbilst ķermeņa temperatūrai. Ja pastāv slimību pārnēsāšanas risks, kā gadījumos, kad tiek izmantots jaunpiens no citas saimniecības, tas atbilstoši jāpastrādā, piemēram, jāuzkarsē līdz 56° C temperatūrai, tomēr pienu nedrīkst pārkarsēt, jo tādējādi tiek iznīcinātas antivielas. Jaunpiens kazlēnam jāsaņem, cik drīz vien iespējams un ne vēlāk kā 4 stundas pēc dzimšanas. Higiēniskos apstākļos ir jāuzglabā pietiekami jaunpiena krājumi, kas paredzēti ārkārtas situācijām.

4. Ja kazlēni jāaudzina mākslīgi, tiem pirmās divas nedēļas jādod piens vai atbilstošs aizvietotājs apmēram 4 reizes dienā, 3. un 4. nedēļā samazinot šķidrās barības apjomu, lai veicinātu cietās barības uzņemšanu. Barošana ar pienu ir jāturpina vismaz pirmās astoņas dzīves nedēļas. Sākot no pirmās dzīves nedēļas beigām kazlēniem jānodrošina piekļuve zālei un citai svaigai, šķiedrainai barībai, kā arī labas kvalitātes ūdenim. Ja pēc atšķiršanas no mātes kazlēniem paredzēts dot koncentrētu barību, tie pirms atšķiršanas ir jāpieradina pie šādas barības.

Ja tiek izmantota automātiskā barošana, kazlēni jāiemāca to izmantot un jānodrošina, lai tie uzņem pietiekamu daudzumu barības. Automātiskās barošanas iekārtas, kas nodrošina piena padevi, jātīra regulāri, vēlams katru dienu.

5. Pret kazlēniem, kuri nav paredzēti audzēšanai, jāizturas tikpat humāni kā pret kazlēniem, kuri ir paredzēti audzēšanai, un, ja tie jānokauj, tas jādara saskaņā ar 7. panta 4. punkta noteikumiem.

SLAUKŠANA

27. pants

1. Lai nesavainotu pupus un neveidotos mastīts, īpaša uzmanība jāpievērš higiēnai, slaukšanas metodēm un slaukšanas aparātu darbībai. Laba slaukšanas prakse ietver kazu uzmanīgu pārvietošanu, jaunpiena pārbaudi un izvairīšanos no pārmērīgas apcirpšanas. Lai samazinātu slimību izplatīšanās risku, pirms slaukšanas un pēc tās jāveic higiēnas pasākumi.

2. Kazas laktācijas periodā ir jāslauc pietiekami bieži atbilstoši to pienīgumam, lai tesmenis nebūtu pilns un neradītu dzīvniekam nepatīkamas sajūtas.

FENOTIPA VAI/UN GENOTIPA IZMAIŅAS

28. pants

1. Ir aizliegtas procedūras, kas izraisa būtisku audu daudzuma zudumu vai izmaiņas kaulu struktūrā, vai arī rada lielas sāpes vai ciešanas.

2. Izņēmumus 1. pantā minētajiem aizliegumiem var izdarīt:

a) attiecībā uz procedūrām, kas tiek veiktas vienīgi veterināru apsvērumu dēļ, lai dzīvniekiem atvieglotu vai novērstu sāpes vai ciešanas;

b) attiecībā uz auss marķēšanu, to iezīmējot vai ietetovējot, kā arī marķēšanu, izmantojot saldēšanu, un elektronisku ierīču implantēšanu identifikācijas nolūkos,

c) attiecībā uz ausu robošanu vai caurduršanu, ragu aizmetņu likvidēšanu, atragošanu un, ja nepieciešams, kastrēšanu, ja tas ir saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

3. Kazlēnu galvaskausa anatomiskās uzbūves dēļ ragu aizmetņu likvidēšana ir sarežģīta procedūra, pat izmantojot anestēziju. Ja ir jāveic ragu aizmetņu likvidēšana, lai operācija būtu efektīva, tas jāveic tiklīdz ragu aizmetnis ir pietiekami attīstījies. Atragošanu un ķeizargriezienu vai cita veida laparotomiju un, ja vien attiecīgās valsts tiesību sistēma neparedz citādāk, un arī ragu aizmetņu likvidēšanu un dzīvnieku kastrāciju veic tikai veterinārārsts, izmantojot anestēziju. Nav ieteicams veikt kazu kastrēšanu. Citas procedūras saskaņā ar 2. punkta a) apakšpunktu veic tikai veterinārārsts vai arī tās veic veterinārārsta uzraudzībā, ja to pieļauj valsts tiesību akti.

29. pants

Nepraktizē tādu ciltsdarbu vai ciltsdarba programmas, kas rada vai var radīt ciešanas vai kaitējumu kādam no tajā iesaistītajiem dzīvniekiem.

EIROPAS LAUKSAIMNIECĪBĀ IZMANTOJAMO DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS KONVENCIJAS PASTĀVĪGĀ KOMITEJA

IETEIKUMS ATTIECĪBĀ UZ TĪTARU AUDZĒŠANU
(Meleagris gallopavo ssp.),

kuru Pastāvīgā komiteja pieņēmusi 2001. gada 21. jūnijā
(Saskaņā ar Konvencijas 9. pantu šis ieteikums stājas spēkā 2001. gada 21. decembrī)

PREAMBULA

Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja;

ņemot vērā tās pienākumu saskaņā ar Konvencijas 9. pantu izstrādāt un pieņemt Pusēm paredzētus ieteikumus, kuros būtu sīki izstrādāti noteikumi šīs konvencijas I nodaļā izklāstīto principu īstenošanai, pamatojoties uz uzkrāto zinātnisko pieredzi attiecībā uz dažādām dzīvnieku sugām;

ņemot vērā iedibināto praksi Konvencijas 3.–7. pantā izklāstīto dzīvnieku labturības principu īstenošanai;

ņemot vērā to, ka mājlopu pienācīgas labturības un veselības pamatprasības ietver atbilstošas lopkopības un zootehnikas metodes, kas ir piemērotas dzīvnieku bioloģiskajām vajadzībām, un atbilstošas vides faktorus, lai apstākļi, kādos tītari tiek turēti, atbilstu to vajadzībām attiecībā uz piemērota uztura un barošanas metodēm, kustību brīvības, fiziskā komforta un sociālā kontakta; vajadzībām attiecībā uz normālu uzvedību saistībā ar piecelšanās, nogulšanās, atpūšanās un gulēšanas pozām, spārnu vēzēšanu, staigāšanu un skriešanu, tupēšanu uz laktas, apkopšanos, ēšanu, dzeršanu, izkārnīšanos, sociālo saskarsmi un citādu uzvedību – pēršanos putekļos un olu dēšanu; vajadzībām pēc aizsardzības pret nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, savainojumiem, bailēm un nemieru, invāziju un slimībām vai uzvedības traucējumiem; tāpat arī citas prasības, kuras var noteikt atbilstoši iedibinātajai praksei vai uzkrātajai zinātniskajai pieredzei;

ņemot vērā to, ka atbilstoši iedibinātajai praksei un uzkrātajai zinātniskajai pieredzei attiecībā uz tītaru bioloģiskajām vajadzībām dažas zootehnikas metodes, kas pašreiz tiek komerciāli izmantotas, neatbilst tītaru bioloģiskajām vajadzībām un tādējādi nenodrošina tiem pietiekamu labturību;

ņemot vērā to, ka labturības problēmas rodas tad, ja ir pārmērīgs putnu blīvums, un ka šādus gadījumus uzskata par steidzami risināmiem;

ņemot vērā to, ka iepriekš izveidotās ciltsdarba programmas ir ietekmējušas putnu normālu uzvedību, un rūpējoties par to, lai turpmāka ciltsdarba un biotehnoloģiju attīstība negatīvi neietekmētu tītaru labturību un jo īpaši to veselību;

paturot prātā, ka videi un apsaimniekošanai ir jāatbilst dzīvnieku bioloģiskajām vajadzībām, nevis dzīvnieki ir “jāpielāgo” videi, veicot tādas procedūras kā kropļošanu;

līdz ar to ņemot vērā, ka ir jāveic nopietni un pastāvīgi pasākumi, lai pielāgotu pašreizējās sistēmas un ciltsdarba un apsaimniekošanas metodes, un izstrādātu jaunas, ar Konvenciju saskaņotas dzīvnieku turēšanas sistēmas un ciltsdarba un apsaimniekošanas metodes, kurās tiktu ievērotas dzīvnieku vajadzības;

paturot prātā, ka tad, kad ir kļuvušas pieejamas atbilstošas jaunas zināšanas, Komitejas pienākums ir pārskatīt visus ieteikumus, un tāpēc, vēlēdamās mudināt visas Puses turpināt pētījumus, lai optimāli izmantotu jaunas metodes, kas nodrošinātu to, ka ir ievērotas tītaru vajadzības un ka viņu labturība, tostarp veselība, ir labā līmenī;

attiecībā uz tītaru audzēšanu ir pieņēmusi šo ieteikumu.

TĪTARU BIOLOĢISKAIS RAKSTUROJUMS

a) Iespējams, mājas tītars ir cēlies no Dienvidmeksikas tītara (Meleagris gallopavo gallopavo), un tā pieradināšanu aptuveni pirms 2500 gadiem uzsāka Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji. Eiropā tītaru iepazina 16. gadsimtā, un pēdējos 40 gados tiek veikta intensīva šo putnu selekcija, lai izveidotu ātraudzīgus gaļas putnus. Lielākā daļa komerciālām vajadzībām audzēto tītaru ir ar baltām spalvām, tomēr ir iespējamas arī šķirnes ar bronzas krāsas un melnām spalvām.

b) Savvaļas tītari dzīvo Ziemeļamerikā no Pensilvānijas apgabala līdz pat Dienvidmeksikai. To dabiskajos biotopos, kas ir gan mežu apgabali, gan līdzenumi, dzīvo septiņas tītaru pasugas; tītariem ligzdošanai ir nepieciešams aizsegs un koki kā atpūtas vieta un patvērums no plēsējiem. Tītari lielāko daļu dienas pavada uz zemes barības meklējumos, tie lido tikai īsas distances, tie nemigrē, tomēr dažām pasugām ir raksturīga pārvietošanās no ligzdošanas apgabaliem uz pārziemošanas apgabaliem. Tītari ir visēdāji un barojas ar augiem, sēklām, insektiem un tārpiem. Ķermeņa svars dažādām savvaļas tītaru pasugām ievērojami atšķiras. Gan mājas, gan savvaļas tītariem raksturīgs seksuāls dimorfisms. Piemēram Meleagris gallopavo gallopavo pasugas tītaru tēviņu vidējais svars ir 7,5 kg, bet mātīšu svars ir 4 kg. Tītari ir dienas dzīvnieki. Teritorijās, kur aug koki, naktīs vairums savvaļas tītaru atpūšas koku galotnēs.

c) Savvaļas tītariem raksturīga sarežģīta sociālā struktūra. Tie veido saistītu sociālo struktūru un savstarpēji sazinās ar skaņu signālu, taustes un redzes palīdzību. Dažādās grupās tiek izveidota lineāra sociālā hierarhija. Atbilstoši sezonai tēviņi un mātītes veido dažāda lieluma un funkciju grupas un apakšgrupas. Kamēr nav pienākusi vairošanās sezona, tēviņi un mātītes dzīvo lielās atsevišķās saimēs (ziemas saimes). Pavasarī tēviņu saimes sadalās mazākās pieaugušu tēviņu grupās (tēviņu grupas) un lielākās mātīšu grupās (izrādīšanās saimes). Kad tuvojas vairošanās sezona, tēviņi izveido riesta teritorijas. Mātītes vienas brīvi pārvietojas starp teritorijām. Tēviņi katrs savā teritorijā piesaista mātīšu uzmanību ar balsi, proti, buldurējot, piepūšoties, veicot noteiktas kustības un izplešot asti. Grupās, kurās uzturas jaunie tēviņi, tie izrādās vienlaicīgi, bet pārojas tikai dominējošie tēviņi. Turklāt atsevišķi ļoti agresīvi tēviņi var dominēt pār visu vietējo populāciju. Mātītes pārvietojas starp teritorijām, līdz tās tuvojas tēviņam un notiek pārošanās. Pēc tam tie veido ligzdas, taču to pārošanās ir iespējama jebkuru dienu līdz perēšanas laikam. Mātītes izdēj 8–15 olas un perē tās 28 dienas. Mātītes bieži veido “perētāju grupas” (2-5 mātītes) un ligzdo tajā pašā ligzdā. Mātītes un cāļi apvienojas, veidojot lielākas saimes (perējumu saimes), un cāļi paliek kopā ar māti līdz apmēram 6–7 mēnešu vecumam. Ja pārošanās nav bijusi veiksmīga, neapaugļotās mātītes veido “neligzdojošās saimes”. Rudenī pieaugušie tēviņi un mātītes atsevišķi dodas uz ziemošanas apgabaliem un veido jaunas “ziemas saimes”. Jaunuļu tēviņi atstāj “ligzdojošās saimes” un izveido savu atsevišķu “ziemas saimi”.

d) Mājas tītari, ja vien tiem ir iespējas, rūpējas par sevi tādā pašā veidā
kā to priekšteči, un tas attiecas arī uz sapošanos, kas ietver spalvu sakārtošanu, tīrīšanu un pošanu ar knābja vai kāju palīdzību, spalvu pacelšanu un bužināšanu, spārnu izplešanu un pēršanos putekļos.

e) Mājas tītari ir saglabājuši lielāko daļu no uzvedības, kas saistīta ar uzmanības parādīšanu.

f) Mājas tītari ir saglabājuši arī savu priekšteču barošanās modeli, kas ietver apkārtnes izpētīšanu, knābāšanu un pēc tam – barības uzņemšanu, un aizņem aptuveni 50 % no visa aktivitātes laika posma. Tītara knābis ir bagātīgi klāts ar nerviem, un laukums zem knābja gala ir pilnīgs nervu galu sakopojums. Šie maņu orgāni tiek izmantoti, veicot pārbaudes knābāšanu. Mājas tītari nav tik aktīvi kā to priekšteči.

g) Mājas tītari ir saglabājuši arī daudzas reakcijas pret plēsējiem, piemēram, sastingšanu, trauksmes signālu, ātru skriešanu prom no briesmām, lidošanu prom vai vismaz mēģināšanu pacelties spārnos, un enerģisku pretošanos noķeršanas gadījumā.
Šādu reakciju var izraisīt pēkšņi notikumi, īpaši trokšņi.

h) Tītari bieži ir ziņkārīgi un vēlas izpētīt cilvēkus, kuri ienāk to mītnēs.

i) Dažām tītaru šķirnēm to lielā svara un ķermeņa formu izmaiņu dēļ ir grūtības veikt dažas darbības, piemēram, lidošanu, pārvietošanos, sapošanos, uzlaišanos uz laktas un pārošanos.

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

1. Šo ieteikumu piemēro tītariem (Meleagris gallopavo ssp.), kurus audzē gaļas iegūšanai, ciltsdarbam vai jebkādām citām lauksaimniecības vajadzībām.

2. Ieteikuma pielikumā ietvertie īpašie noteikumi ir tā daļa.

2. pants

Ievērojot zootehnikas praksi, ir jāņem vērā tītara (Meleagris gallopavo ssp.) bioloģiskās īpašības, kas minētas nodaļā “Bioloģiskais raksturojums”.

3. pants

Nav pieļaujama savvaļas tītaru saķeršana un turēšana lauksaimniecības vajadzībām, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts gēnu ciltsdarbu programmu dēļ.

PUTNKOPĪBA UN PĀRBAUDES

4. pants

1. Jebkura persona, kam pieder tītari vai kas kādu laiku saimniecībā pastāvīgi audzē tītarus (turpmāk tekstā – putnkopis), un jebkura persona, kas ir iesaistīta tītaru audzēšanā, saskaņā ar saviem pienākumiem veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu visu putnu labturību un veselību.

2. Personām, kuras iesaistītas tītaru audzēšanā saimniecībās, ir nepieciešama apmācība, kas atbilst to veicamajiem pienākumiem, kā arī tām jāiegūst praktiska pieredze un jāturpina pilnveidot savas zināšanas darba gaitā.

3. Ir jāpārskata sistēma, saskaņā ar kuru kompetentās iestādes lemj, vai putnkopim var izsniegt kvalifikācijas sertifikātu.

4. Visas personas (personāls un putnkopis) ir apmācītas rīkoties un reaģēt ārkārtas situācijās, lai iespēju robežās nodrošinātu tītaru labturību.

5. Par putniem rūpējas pietiekams skaits personu, kurām ir atbilstošas zināšanas par tītariem un izmantoto turēšanas sistēmu, lai tie varētu:

a) noteikt, vai putnu veselības stāvoklis ir atbilstošs vai ne;

b) noteikt, vai putni spēj normāli stāvēt un pārvietoties;

c) izprast uzvedības izmaiņu nozīmību;

d) novērtēt kopējās vides atbilstību putnu labturībai un veselībai.

6. Tītari jāķer un ar tiem jāapietas uzmanīgi, un to var darīt tikai lietpratīgs personāls tiešā putnkopja uzraudzībā saskaņā ar 20. pantu.

5. pants

1. Lai veidotu pozitīvas attiecības starp cilvēku un putnu, putniem ir jātuvojas bieži, klusām, taču cieši jau no pirmajām dienām pēc izšķilšanās, un tā, lai putni netiktu pārmērīgi biedēti.

2. Jaunajiem putniem tiek piemērota atbilstoša apsaimniekošanas prakse (piemēram, īpaša barošana un dzeramā ūdens sistēmas) un vides apstākļi (piemēram, dabiskā gaisma, pakaiši), lai dotu tiem iespēju pielāgoties tai turēšanas sistēmai, kura tiem tiks piemērota turpmāk.

6. pants

Tītarus, kurus audzē lauksaimnieciskiem mērķiem, nedrīkst izmantot citiem mērķiem, tostarp arī publiskās izrādēs vai skatēs, ja šāda rīcība var kaitēt to labturībai un veselībai.

7. pants

1. Lai gūtu atbilstošu priekšstatu par saimes veselību un fizisko stāvokli, saimi jeb tītaru grupu rūpīgi pārbauda vismaz divas reizes dienā, taču vēlams vēl biežāk. Putnus, kuri atrodas izolatorā, pārbauda biežāk. Lai veiktu šīs pārbaudes, ir jābūt pieejamam pietiekami spēcīgam gaismas avotam, lai katru putnu varētu skaidri apskatīt. Šādas pārbaudes veic neatkarīgi no jebkādām automātiskā uzraudzības aprīkojuma pārbaudēm.

2. Vispārējā un rūpīgā putnu saimes vai grupas pārbaudē īpašu uzmanību pievērš balsij, kustībām, elpošanai, ķermeņa stāvoklim, kā arī apspalvojuma, acu, ādas, knābja, kāju, pēdu un nagu stāvoklim; uzmanību pievērš arī jebkādiem savainojumiem, ja tādi ir, ārēju parazītu klātbūtnei, mēslu stāvoklim, barības un ūdens patēriņam, augšanai un olu dēšanai. Lai konstatētu kāju problēmas, putnus mudina staigāt. Ja pēc vispārējās pārbaudes putniem ir nepieciešamas papildu pārbaudes, tos apskata individuāli.

3. Īpaši rūpīgi novēro mirstības, kaušanas biežuma un, ja iespējams, arī saslimstības līmeni, un veic pēcnāves apskati, ja tas nepieciešams. Visus rezultātus dokumentē.

8. pants

1. Veicot pārbaudes, jāpatur prātā, ka veselam tītaram ir raksturīgas savam vecumam, šķirnei vai tipam atbilstošas skaņas, ka tam ir skaidras, spožas acis, laba stāja, tīra un veselīga āda, labs apspalvojums, labi veidota sekste, apakšstilbi un pēdas, raksturīgas enerģiskas kustības, ja tas ticis nepamatoti iztraucēts, normālas staigāšanas kustības un aktīva dzeršanas un barošanās uzvedība.

2. Ja putnu veselības stāvoklis acīmredzami nav labs, staigāšana tiem rada grūtības, tie ir savainoti vai ir manāmas tādas uzvedības pazīmes kā spalvu knābāšana, pārmērīga agresija vai kanibālisms, putnkopim ir nekavējoties jārīkojas, lai noskaidrotu iemeslus un veiktu pasākumus stāvokļa uzlabošanai. Ja putnkopja veiktie pasākumi nav efektīvi, ir jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja nepieciešams, jālūdz eksperta padoms citu iesaistīto tehnisko faktoru jautājumā. Ja iemesls sliktam veselības stāvoklim ir kāds vides faktors ražošanas vienībā, kuras salabošana nav steidzami nepieciešama, to salabo tad, kad mītne ir tukša un pirms nākamās tītaru grupas ievietošanas tajā.

3. Savainoti, slimi vai bailīgi putni ir jāapkopj bez kavēšanās un, ja nepieciešams, jānošķir no pārējās saimes un jāievieto piemērotā izolatorā saskaņā ar 11. panta 2 punktu, ja vien veterinārārsts neparedz citādu rīcību. Tomēr jebkurš putns, kam nav cerību uz izdzīvošanu, tostarp tie putni, kuri nav spējīgi stāvēt, baroties vai dzert, ir nekavējoties jānokauj, nevis jāievieto izolatorā, un jebkurš putns izolatorā, kuram pārbaudēs nekonstatē nekādas veselības uzlabošanās pazīmes, ir humāni jānogalina saskaņā ar 25. pantu.

4. Visām vienībām jābūt rakstiskam veterinārās uzraudzības plānam.

IEŽOGOJUMI, ĒKAS UN APRĪKOJUMS

9. pants

1. Gadījumos, kad tiek plānots ieviest jaunus iežogojumus vai tītaru mītnes vai pārveidot esošos iežogojumus vai mītnes, veselības un labturības jautājumos ir jālūdz profesionāla palīdzība.

2. Jaunas turēšanas metodes un jauna veida aprīkojums vai tītaru mītnes vispusīgi un objektīvi jāpārbauda no labturības un veselības viedokļa, un pārbaužu laikā tos nedrīkst izmantot komerciāliem nolūkiem, līdz tie netiek atzīti par atbilstošiem saskaņā ar kompetentās iestādes noteikto procedūru.

10. pants

Ja tiek plānotas jaunas tītaru mītnes, ir jāizvēlas tām piemērota vieta, ņemot vērā tādus ārējo vides faktoru riskus kā troksni, gaismu, vibrāciju, atmosfēras piesārņojumu, nelabvēlīgus laika apstākļus un plēsējus. Ja nepieciešams, izmanto tādus dabas elementus kā koki un krūmi, lai izveidotu patvērumu no plēsējiem un nelabvēlīgiem laika apstākļiem.

11. pants

1. Tītaru audzēšanai paredzēto iežogojumu, ēku un aprīkojuma plānojumam, konstrukcijai un apkope ir jābūt tādai, lai:

– varētu nodrošināt svarīgu bioloģisko vajadzību apmierināšanu, tostarp tītaru labturības un veselības uzturēšanu;
– izvairītos no nabadzīgas apkārtējās vides;
– putnus tajos varētu turēt tādā apgaismojumā, kas nelabvēlīgi neietekmē tītaru normālu uzvedību un fizioloģiskās funkcijas;
– putni nevarētu gūt traumatiskus savainojumus;
– samazinātu slimību risku un uzvedības izmaiņu radītas nekārtības;
– tajos bez grūtībām varētu veikt rūpīgas pārbaudes un tie atvieglotu putnu apsaimniekošanu;
– tajos būtu viegli uzturēt labus higiēnas apstākļus, gaisa kvalitāti un nodrošināt siltuma komfortu visa vecuma putniem, īpaši karstajā laikā, lai izvairītos no karstuma radītas spriedzes;
– tajos putni būtu pasargāti no plēsējiem un nelabvēlīgiem laika apstākļiem;
– tajos nebūtu asu stūru, izvirzījumu un materiālu, kas putniem var būt bīstami;
– tajos varētu veikt profilaksi vai aprūpi iekšēju un ārēju parazītu invāzijas gadījumā.

2. Ir jābūt pieejamam noteiktam skaitam izolatoru. Tajos saskaņā ar 12. panta 4. punktu jāierīko barošanas un dzirdināšanas aprīkojums, un bara blīvumam jābūt nelielam.

3. Ir jācenšas nodrošināt tītariem piemērotu aprīkojumu un apstākļus, lai būtu iespējamas dažādas uzvedības izpausmes, kas izklāstītas nodaļā “Bioloģiskais raksturojums”. Jānodrošina materiāli un līdzekļi, piemēram, salmu ķīpas un nolaišanās vietas, kas veicina putnu aktivitāti un interesi par apkārtni, samazina savainojumu rašanās risku un ļauj aizbēgt no uzbrucējiem.

12. pants

1. Ja tītari tiek izmitināti ēkās, grīdām jābūt atbilstoši darinātām un no tāda materiāla, kas nerada putniem neērtības, nesatrauc vai nesavaino tos. Uz grīdas ir zona, kas ir pietiekami liela, lai visi putni tajā varētu atpūsties vienlaicīgi, un ir noklāta ar atbilstošiem pakaišiem. Nav atļautas perforētas grīdas, taču novadcauruļu lietošana ir atļauta, ja tās atrodas tuvu dzirdināšanas aprīkojumam.

2. Ja tītari tiek turēti ciltsdarbam, tiem ir jābūt pieejamam atbilstošam skaitam ligzdošanas vietu un aprīkojuma, kas izveidots tā, lai pasargātu ligzdās esošos putnus no citu putnu ienākšanas.

3. Tītarus nedrīkst turēt sprostos.

4. Barošanas un dzirdināšanas aprīkojumam ir jābūt izveidotam, konstruētam, novietotam un apkoptam tā, lai:

– tas samazinātu barības un ūdens piesārņošanas iespēju un ūdens izlaistīšanu, lai izvairītos no to pakaišu sabojāšanās, kas atrodas zem dzirdinātavām;
– visiem putniem būtu pietiekami daudz barības un ūdens, lai izvairītos no pārmērīgas sacensības starp indivīdiem;
– tie neradītu putniem savainojumus;
– tie darbotos jebkādos laika apstākļos;
– varētu uzraudzīt ūdens un, ja nepieciešams, arī barības patēriņu.

5. Ēkas, kurās izvietoti putni, jākonstruē un jāuztur tā, lai samazinātu ugunsgrēka risku. Materiāliem jābūt ugunsizturīgiem vai apstrādātiem ar liesmas slāpētājiem; jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai varētu nekavējoties rīkoties un aizsargāt putnus, piemēram, ierīkojot signalizācijas sistēmas, izvietojot ugunsdzēšamos aparātus. Elektriskais aprīkojums un vadi jāuztur labā kārtībā.

APSAIMNIEKOŠANA

13. pants

1. Apsverot jaunas saimes ieviešanu vai saimes nomaiņu, putnu šķirni izvēlas ar mērķi samazināt putnu labturības problēmas.

2. Tītaru audzēšanā par nopietnu problēmu var kļūt putnu knābāšanās, kas rada savainojumus. Faktori, kurus var izmantot, lai to aizkavētu vai vismaz mazinātu, ir šādi: šķirnes izvēle, gaismas kvalitāte, tostarp papildu ultravioletā gaisma, vizuālas barjeras, piemēram, sapresētas salmu ķīpas, un citi vides aprīkošanas līdzekļi.

3. Putnu brīvā telpa jāveido, ņemot vērā to vecumu, dzimumu, dzīvsvaru, veselību un nepieciešamību brīvi kustēties un īstenot normālu sociālo uzvedību, un tai jābūt tādai, lai putni tajā varētu:
– stāvēt ierastā pozā,
– bez grūtībām apgriezties,
– izkārnīties, veicot normālas kustības,
– vēcināt spārnus,
– sakārtot spalvas ierastā veidā,
– īstenot sociālo saskarsmi,
– baroties uz dzert, veicot ierastas kustības,
– skriet vismaz pirmās piecas nedēļas un
– paglābties no uzbrucējiem.

Grupas lielumam jābūt tādam, lai nerosinātu putnus uz uzvedības traucējumiem vai citām nekārtībām, vai savainojumiem.

4. Putniem nodrošina piemērotus pakaišus un uztur tos sausus un irdenus, lai putniem būtu vieglāk uzturēt sevi tīriem un tie varētu pērties putekļos, lai bagātinātu vidi, lai novērstu neatbilstošu uzvedību un novērstu veselības problēmas, īpaši kāju, pēdu un krūšu daļas ievainojumus.

14. pants

1. Ja tītari tiek turēti iekštelpās un tiem nav pieejas ārējam iežogojumam, to mītne jāuztur tādā stāvoklī, lai apkārtējā temperatūra, gaisa ventilācija, relatīvais mitrums, putekļu daudzums un citi atmosfēras apstākļi nelabvēlīgi neietekmētu putnu labturību, un jo īpaši to veselību. Izveidojot grupas un nosakot bara blīvumu, ņem vērā ēku ventilācijas iespējas, lai būtu iespējams uzturēt piemērotu temperatūru un aizkavēt karstuma radītas spriedzes rašanos, jo īpaši karstā laikā. Turklāt īpaši karstā laikā ir jāveic atbilstoši pasākumi, piemēram, ēku dzesēšana.

2. Izveido, uztur un apsaimnieko ventilācijas sistēmu un aprīkojumu pakaišu un mēslu apstrādei un glabāšanai, lai tādējādi izvairītos no putnu pakļaušanas kaitīgām gāzēm, piemēram, amonjakam, sērūdeņradim, oglekļa dioksīdam vai oglekļa monoksīdam, tādā koncentrācijā, kas rada putniem diskomfortu vai ir kaitīga to veselībai.

3. Ja putnu labturība un veselība ir atkarīga no automātiskām vai cita veida mehāniskām ventilācijas sistēmām, izveido un iekārto efektīvu trauksmes sistēmu, lai enerģijas padeves bojājuma gadījumā nodrošinātu nepārtrauktu pienācīgu ventilāciju.

4. Katra saimniecība izveido ārkārtas gadījumā veicamo pasākumu sarakstu, ietverot tajā arī putnu evakuācijas plānu, kas ir piemērots izmantotajai putnu turēšanas sistēmai. Šim sarakstam jābūt novietotam skaidri redzamā vietā. Ja telpas nepieciešams slēgt, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka ārkārtas gadījumā ir viegli tajās iekļūt.

5. Brīvās turēšanas apstākļos izveido viegli pieejamu nojumi, lai putni būtu pasargāti no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Nojumei jābūt pietiekami lielai, lai tajā vienlaicīgi varētu uzturēties visi putni, un tās grīdai jābūt sausai.

6. Brīvās turēšanas sistēmās, kur pastāv risks, ka zemi piesārņo organismi, kuri negatīvi ietekmē putnu veselību, šo risku samazina, piemēram, izmantojot iežogotu laukumu rotācijas principu.

7. Ja tītarus nepieciešams pārvietot no vienas vietas uz citu, to dara mierīgi un lēni.

15. pants

Skaņu līmenis pēc iespējas jāsamazina un jāizvairās no pastāvīgu vai pēkšņu trokšņu iespējamības. Ventilatorus, barošanas iekārtas vai citu aprīkojumu konstruē, novieto, uztur un ar to rīkojas tā, lai tas radītu pēc iespējas mazāk trokšņu gan tieši mītnē, gan netieši mītnes struktūrā.

16. pants

1. Visās ēkās apgaismojuma līmenis ir tāds, ka visi putni cits citu var skaidri redzēt, vizuāli izpētīt apkārtni un izrādīt normālu aktivitāti. Minimālajam apgaismojuma līmenim putna acu augstumā jābūt 10 luksu stipram, ko mēra kā vidējo lielumu trim plaknēm, starp kurām ir taisns leņķis. Ja vien iespējams, izmanto dabīgo apgaismojumu. Šādā gadījumā gaismas atverēm jābūt izvietotām tā, lai visa mītne būtu vienmērīgi apgaismota. Apgaismojuma līmeni var samazināt tikai ārkārtas situācijās, ja notiek ievērojama knābšanās, kas var radīt savainojumus.

2. Apgaismojuma režīms ir tāds, lai novērstu veselības un uzvedības problēmu rašanos. Tādēļ pēc cāļu pielāgošanas izmantotajai mājokļu sistēmai apgaismojumam ir jāatbilst 24 stundu ciklam, kas ietver 8 (bet ne mazāk kā 4) stundu nepārtrauktus tumsas un gaismas periodus.

3. Lai izvairītos no putnu savainošanās, sākot aptumšošanu un apgaismošanu, jābūt krēslas periodam.

17. pants

1. Visiem tītariem katru dienu ir pieejama atbilstoša, sabalansēta, higiēniska un uzturvielām bagāta barība un vienmēr labas kvalitātes svaigs ūdens pietiekamā daudzumā. Ja kādam putnam ir grūtības uzņemt barību vai padzerties, veic atbilstošus pasākumus saskaņā ar 8. panta 2. punktu.

2. Jāizvairās no pēkšņām būtiskām izmaiņām barības vai barošanas procedūras veidā; tas pieļaujams tikai ārkārtas gadījumos. Nav atļautas barošanas metodes un barības piedevas, kas rada savainojumus vai satrauc putnus.

3. Noteikumi, kas ietverti 2. pantā, nav spēkā, ja tiek veikta terapeitiska vai profilaktiska ārstēšana, ko ieteicis veterinārārsts.

4. Putniem drīkst dot tikai tās vielas, kas paredzētas terapeitiskiem vai profilaktiskiem mērķiem, izņemot gadījumus, kad ir zinātniski vai praksē pierādīts, ka attiecīgā viela ir nekaitīga putnu labturībai un veselībai.

5. Nav pieļaujama zāļu ikdienišķa lietošana kā daļa no apsaimniekošanas sistēmas, lai kompensētu sliktus higiēnas apstākļus, sliktu apsaimniekošanas praksi vai slēptu sliktas labturības pazīmes, kā sāpes vai apdraudējumu.

18. pants

1. Viss automātiskais vai mehāniskais aprīkojums, no kā ir atkarīga putnu labturība, ir rūpīgi jāpārbauda vismaz reizi dienā. Ja tiek atklāti defekti, tie nekavējoties ir jāizlabo, vai arī, ja tas nav praktiski iespējams, jāveic citi pasākumi, lai aizsargātu putnu labturību, līdz defektu ir iespējams novērst.

2. Dokumentē: bara blīvumu, barības un ūdens patēriņu, ikdienas maksimālo un minimālo temperatūru, aprīkojumu, signalizācijas un ugunsdrošības pārbaudes un jebkādas citas uzturēšanas darbības.

19. pants

Ja tiek veikta mākslīgā apaugļošana, to veic ar īpašu rūpību un to dara tikai zinošs un apmācīts personāls, un tiek izmantoti tikai tie tītari, kuri ir labā fiziskā stāvoklī.

20. pants

1. Savākšanas laiku saskaņo ar plānoto nokaušanas laiku kautuvē, lai tādējādi saīsinātu laiku, ko putni pavada transporta konteineros.

2. Tītariem ir pieejams ūdens līdz pat iekraušanas vietai.

3. Pirms tītaru aizvešanas no iežogojumiem vai mītnēm ir jāpārvieto palīglīdzekļi un ierīces, kas var savainot putnus. Ja putnus pārvieto pa iežogojumu vai mītni vai no tās, īpaši jārūpējas par to, lai aprīkojums un pārvietošanas process putnus nesavainotu.
Ja iespējams, pārvietošanu samazina līdz minimumam.

4. Ķerot putnus, īpaši jāuzmanās, lai izvairītos no putnu panikas un tās izraisītiem savainojumiem un elpošanas traucējumiem.

5. Laikā, kad tītarus ķer un nes, tie var enerģiski pretoties, tāpēc jāuzmanās, lai
izvairītos no spārnu vai galvu atsišanās pret cietiem objektiem, īpaši tad, kad tie tiek nesti cauri konteinera atverei, kurai vienmēr jābūt pietiekami lielai, lai putnus konteinerā varētu ievietot, neradot savainojumus vai nevajadzīgu spriedzi. Izmanto tikai transporta konteinerus ar lielām atverēm.

Tītaru nedrīkst celt, turot tikai aiz vienas kājas. Tītari jānes pa vienam, izmantojot putnu izmēram un svaram piemērotas metodes. Mazus putnus tur aiz abām kājām vai ķērājs ar roku tos piespiež savam ķermenim. Lielākus putnus nes, turot aiz vienas kājas un tai pa diagonāli pretējā spārna. Tos nes ar galvu uz augšu, izņemot īso laika brīdi, kad tītarus paceļ no zemes. Putnus nedrīkst mest vai ar vēzienu sviest konteineros.

6. Neveselus putnus, pat tad, ja tie ir sasnieguši kautsvaru, nedrīkst sūtīt uz nokaušanu. Putns, kurš nespēj stāvēt uz abām kājām, netiek transportēts, un tas ir humāni jānogalina turpat saimniecībā saskaņā ar 25. panta noteikumiem.

7. Attālums, kādā putnus nes vai kas tiem ir jāiet, jāsamazina līdz minimumam, piemēram, novietojot transporta konteinerus pēc iespējas tuvāk putniem vai izmantojot konveijeru.

8. Konteineri nedrīkst būt pārpildīti, un tiem jābūt labi ventilētiem. Laikā, kad putnus tur konteineros, tie ir pasargāti no sliktiem laika apstākļiem un pārmērīga aukstuma vai karstuma.

21. pants

1. Tās mītnes daļas, ar kurām tītariem ir saskare, rūpīgi notīra un dezinficē katru reizi, kad mītne ir iztukšota un pirms jaunu putnu ievešanas tajā. Mītne, iežogojumi un viss aprīkojums, tostarp ūdensapgādes iekārtas, tiek turētas tīrs, kamēr mītnē vai iežogojumā uzturas putni.

2. Jebkurš miris putns nekavējoties jāpārvieto citur – prom no saimes.

22. pants

Ja pastāv plēsēju uzbrukuma risks, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un citiem juridiskiem instrumentiem par dzīvnieku aizsardzību vai apdraudēto sugu saglabāšanu veic pasākumus, lai šo risku samazinātu.

GENOTIPA IZMAIŅAS

23. pants

1. Nepraktizē ciltsdarbu vai ciltsdarba programmas, kas rada vai var radīt ciešanas vai kaitējumu putnu mātei un tēviņam vai to pēcnācējiem. Proti, tās putnu šķirnes, kuru genotips ir mainīts tikai komerciāliem mērķiem, netiek turētas komerciālo saimniecību apstākļos, ja vien nav zinātniski pierādīts, ka putnus var turēt šādos apstākļos, nelabvēlīgi neietekmējot to labturību, veselību un uzvedību.

2. Ciltsdarba programmās putnu labturībai un veselībai pievērš tikpat lielu uzmanību kā putnu produktivitātes kritērijiem. Tādēļ veicina tādu šķirņu saglabāšanu vai radīšanu, kas samazinātu vai ierobežotu tādas putnu labturības problēmas, kas saistītas, piemēram, ar agresivitāti, spalvu knābāšanu, pārošanos vai kustību traucējumiem.

FENOTIPA IZMAIŅAS

24. pants

1. Šajā ieteikumā par “kropļošanu” tiek uzskatīta procedūra, kas veikta citu, nevis terapeitisku, mērķu dēļ un kurā radies jūtīgas ķermeņa daļas bojājums, šīs daļas zaudējums vai izmaiņas kaulu struktūrā.

2. Sakropļot tītarus parasti ir aizliegts; lai izvairītos no šādu procedūru nepieciešamības, veic dažādus pasākumus: maina nepiemērotus vides faktorus vai apsaimniekošanas sistēmas, uzlabo vidi un izvēlas atbilstošas putnu šķirnes.

Ja šie pasākumi nav pietiekami efektīvi, lai novērstu savainojošu knābšanu, kompetentā iestāde pieļauj šā vispārējā aizlieguma izņēmumus attiecībā uz:

– knābja augšējās daļas trešdaļas noņemšanu, mērot no knābja gala līdz nāsīm, vai abu knābja daļu galu apgriešanu pirmajās 10 dzīves dienās;

– knābja apgriešanu pēc dzīves 10. dienas, ko veic tikai veterināras nepieciešamības apstākļos un ko dara tikai veterinārārsts vai viņa klātbūtnē, ja to atļauj valsts tiesību akti.

Knābja apgriešanas procedūras laikā putnus uzmanīgi tur rokās. Jebkurā gadījumā putniem jāspēj baroties ierastā veidā, un izmantotajai metodei jābūt tādai, kas samazina ataugšanas risku un dzīvo audu bojājumus.

3. Putnus, kuriem ir apgriezti knābji, tur daudz labāka apgaismojuma apstākļos.

4. Personas, kas veic kropļošanu, ir atbilstoši apmācītas un kompetentas, lai izvairītos no knābja pārgriešanas.
Kompetentajai iestādei ir jāapsver iespēja veikt pārbaudes, lai pārliecinātos, ka netiek veikta knābja pārgriešana.

5. Katra Puse regulāri pārskata izņēmumus, kas saskaņā ar 2. punktu ir pieļauti attiecībā uz vispārējo sakropļošanas aizliegumu, lai noteiktu, vai šo izņēmumu piemērošanu turpināt vai ne. Pastāvīgo Komiteju regulāri informē par uzlabojumiem, kas veikti šajā ziņā.

NOKAUŠANA ĀRKĀRTAS GADĪJUMĀ

25. pants

1. Ja tītari ir slimi vai savainoti tādā mērā, ka ārstēšana vairs nav iespējama un transportēšana radītu tikai papildu ciešanas, tos nokauj uz vietas saimniecībā. To dara bez kavēšanās un neradot pārmērīgas sāpes, satraukumu vai cita veida ciešanas, un to veic persona, kas pārzina nogalināšanas metodes, izņemot gadījumus, kad putns jānokauj nekavējoties, taču šāda persona nav pieejama.

2. Izmantotās metodes:

a) izraisa tūlītēju samaņas zudumu un nāvi vai

b) ātri padara putnu nejūtīgu pret sāpēm un ciešanām, līdz iestājas nāve, vai

c) izraisa nāvi putnam, kas ir anestēzijas ietekmē vai efektīvi apdullināts.

Slīcināt un nosmacēt putnus nav atļauts.

Metodes, ko var izmanot, lai nogalinātu nevajadzīgos cāļus un embrijus inkubatoros, ir izklāstītas pielikumā.

3. Persona, kas ir atbildīga par nogalināšanu, pārliecinās, ka attiecībā uz katru putnu ir izpildītas 2. punkta prasības un ka putns ir miris.

ZINĀTNISKĀ IZPĒTE

26. pants

Līgumslēdzējas puses sekmē pētījumus saistībā ar:

– turēšanas sistēmām, ņemot vērā tītaru bioloģiskās vajadzības. Pētījumā īpaša uzmanība jāpievērš grupas izmēra savstarpējām attiecībām, bara blīvumam, apgaismojuma intensitātei, veidam un kvalitātei, vides bagātināšanai, kā arī šo faktoru ietekmei uz putnu labturību;

– uzlabotām sistēmām liela putnu daudzuma un smagu putnu pārvietošanai;

– metodēm, kas uzlabotu skeleta un cīpslu stiprumu un sirdsdarbības/plaušu efektivitāti saistībā ar lielu dzīvsvara pieaugumu dienā.

PAPILDU NOTEIKUMI

27. pants

Šo ieteikumu pārskata piecu gadu laikā pēc tā stāšanās spēkā un, ja nepieciešams, izdara grozījumus, pamatojoties uz jauniem zinātnes sasniegumiem, kas kļūst pieejami, vai gūto pieredzi.

PAPILDINĀJUMS: NEVAJADZĪGO CĀĻU UN EMBRIJU IZNĪCINĀŠANA INKUBATOROS

1. Cāļi, kuri nav paredzēti audzēšanai, jānokauj pēc iespējas drīzāk un kamēr tie vēl nav 24 stundas veci.

2. Cāļus nokauj, izmantojot īpaši veidotas iekārtas, kas apstiprinātas šim mērķim saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un to veic tā, lai nodrošinātu visu cāļu tūlītēju nogalināšanu šīs operācijas laikā pat tad, ja to skaits ir liels.

3. Var izmantot tikai tādas gāzes vai gāzu maisījumus, kas indukcijas laikā nerada putniem elpošanas traucējumus. Procedūra notiek saskaņā ar 25. pantu, un to apstiprina valsts tiesību akti.

Veic pasākumus, lai nodrošinātu ātru nāvi un lai novērstu to, ka daļa putnu nosmok zem citiem, tos novieto vienā slānī un uzrauga gāzes koncentrāciju.

4. Lai uzreiz nogalinātu dzīvos embrijus, visus inkubatora atkritumus nekavējoties apstrādā, izmantojot mehāniskas iekārtas, un jebkuru dzīvu embriju nogalina bez kavēšanās saskaņā ar 25. pantu.

EIROPAS LAUKSAIMNIECĪBĀ IZMANTOJAMO DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS KONVENCIJAS PASTĀVĪGĀ KOMITEJA

IETEIKUMS ATTIECĪBĀ UZ SAIMNIECĪBĀ AUDZĒTĀM ZIVĪM,

kuru pastāvīgā komiteja pieņēmusi 2005. gada 5. decembrī

(Saskaņā ar Konvencijas 9. panta 3. punktu šis ieteikums stājās spēkā 2006. gada 5. jūnijā)

PREAMBULA

1) Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja,

2) ņemot vērā tās pienākumu saskaņā ar Konvencijas 9. pantu izstrādāt un pieņemt Pusēm paredzētus ieteikumus, kuros būtu sīki izstrādāti noteikumi šīs konvencijas I nodaļā izklāstīto principu īstenošanai, pamatojoties uz zinātnisko pieredzi attiecībā uz dažādām dzīvnieku sugām;

3) ņemot vērā arī iedibināto praksi attiecībā uz Konvencijas 3.-7. pantā izklāstīto dzīvnieku labturības principu īstenošanu;

4) ņemot vērā to, ka labturības pamatprasības, tostarp attiecībā uz saimniecībā audzēto zivju veselību, ietver atbilstošas zivkopības un zootehnikas metodes, kas ir piemērotas zivju bioloģiskajām īpašībām, un piemērotu vidi, kurā var nodrošināt saimniecībā audzētām zivīm nepieciešamos apstākļus;

5) norūpējusies par to, ka ciltsdarba un biotehnoloģiju attīstība varētu ietekmēt saimniecībā audzēto zivju labturību, un apzinoties, ka ir jānodrošina, lai šī attīstība nekaitētu zivju labturībai, tostarp veselībai;

6) paturot prātā, ka tad, kad ir kļuvušas pieejamas jaunas, būtiskas zināšanas, Komitejas pienākums ir pārskatīt visus ieteikumus, un tāpēc mudinot visas Puses turpināt pētījumus, cik vien iespējams, izmantojot jaunus paņēmienus, lai nodrošinātu saimniecībā audzēto zivju vajadzību apmierināšanu un tādējādi arī to labturību un veselību;

7) ņemot vērā to, ka saskaņā ar iedibināto praksi un uzkrāto zinātnisko pieredzi par zivju bioloģiskajām vajadzībām zootehnikas un nogalināšanas metodes, kas pašlaik tiek komerciāli izmantotas, var izrādīties šīm vajadzībām neatbilstošas un tādējādi nenodrošināt pietiekamu labturību;

8) paturot prātā, ka videi un apsaimniekošanai jāatbilst zivju bioloģiskajām vajadzībām;

9) līdz ar to ņemot vērā, ka ir jāveic nopietni un pastāvīgi pasākumi, lai pielāgotu pašreizējās sistēmas un metodes un izstrādātu jaunas, ar Konvenciju saskaņotas zivkopības sistēmas un metodes, kurās būtu ņemtas vērā zivju vajadzības;

10) apzinoties, ka zinātniskā pieredze un prakse liecina par nepieciešamību izstrādāt ieteikumu attiecībā uz saimniecībā audzētām zivīm,

attiecībā uz saimniecībā audzētām zivīm ir pieņēmusi šo ieteikumu.

ZIVJU BIOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

Vispārīgs zivju bioloģisko īpašību raksturojums

a) Apsverot zivkopības metodes, jāņem vērā šādas zivju bioloģiskās īpašības:

ar dažiem izņēmumiem (piemēram, tunzivs) zivis ir aukstasiņu dzīvnieki (poikilotermi), un tas nozīmē, ka zivju metaboliskie procesi ir atkarīgi no vides temperatūras;

zivis uzņem nepieciešamo skābekli no ūdens, elpojot caur žaunām, bet dažu sugu zivis uzņem skābekli caur ādu. Sirds un asinsrites sistēma ir pielāgota šādam elpošanas veidam;

zivs muskuļu, aknu, hormonālo kontroles mehānismu un nervu sistēmas pamatuzbūve un funkcijas ir līdzīgas citiem augstāk attīstītiem mugurkaulniekiem.

Zivs āda ir pirmā aizsardzības barjera pret slimībām un pasargā to no apkārtējās vides. Ādā atrodas maņu receptori pieskārienu, spiediena un sāpju kairinājuma uztveršanai, un tai ir arī elpošanas, izvades un osmoregulācijas funkcija. Ādā atrodas pigmenta šūnas un dažkārt arī tādas šūnas, kas izstaro gaismu maskēšanās, brīdināšanas vai pārošanās procesā. Ādā atrodas arī gļotu dziedzeri, kuru sekrēts uz ādas veido aizsargslāni, zvīņas un reizēm arī indes dziedzeri vai elektriski orgāni.

Lielākai daļai zivju sugu ir aktīva uzvedības reakcija uz šādiem spriedzes apstākļiem:

- ja ūdenī ir maz skābekļa vai tajā ir kaitīgas vielas, vai arī tad, ja zivīm uzbrūk,

- kad tās tiek izņemtas no ūdens.

Tomēr vienādās situācijās dažu sugu zivīm salīdzinājumā ar citām sugām ir vāja uzvedības reakcija, lai gan fizioloģiskā spriedzes reakcija ir nozīmīga.

b) Ilgstoši spriedzes apstākļi, zema ūdens un barības kvalitāte, kā arī uzvedības problēmas var izraisīt imūndepresiju un vairošanās un augšanas traucējumus.

c) Zivis reaģē uz vides pārmaiņām, un tas ir svarīgs faktors dzīvības saglabāšanā un indivīdu bioloģiskās vērtības palielināšanā.

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

1. Šo ieteikumu piemēro saimniecībā audzētām kaulzivīm (turpmāk tekstā –zivis).

2. Šā ieteikuma pielikumos ietvertie īpašie noteikumi ir šā ieteikuma daļa.

2. pants

Apsverot zivkopības metodes, jāņem vērā zivju bioloģiskās īpašības. Īpaši jāuzsver, ka starp dažādām zivju sugām pastāv atšķirības attiecībā uz tām nepieciešamajiem ūdens apstākļiem, sociālo uzvedību un vides struktūrām.

Visas zivju sugas, kuras audzē saimniecībās, ieskaitot arī jaunās sugas un tās, kuras jau audzē, bet kuras nav ietvertas šā ieteikuma pielikumos , audzē, nekaitējot to labturībai, tostarp veselībai, un ņemot vērā to bioloģiskās īpašības, zinātniskos datus un praktisko pieredzi, kā arī konkrēto zivsaimniecības sistēmu.

ZIVKOPĪBA UN PĀRBAUDES

3. pants

1. Jebkurai personai, kurai pieder saimniecībā audzētas zivis vai kuras pārziņā ir saimniecībā audzētas zivis (turpmāk tekstā – zivkopis), un jebkurai persona, kas ir iesaistīta zivju audzēšanā, atbilstoši saviem pienākumiem jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šādi audzētu zivju labturību, tostarp šo zivju veselību.

2. Svarīgi, lai personas, kas iesaistītas zivju audzēšanā, būtu pietiekami apmācītas un apguvušas arī praktisko pieredzi, kā arī turpinātu papildināt zināšanas.

3. Atbildīgajām iestādēm būtu jāapsver kvalifikācijas sertifikātu sistēmas ieviešana vismaz attiecībā uz zivkopjiem.

4. Par saimniecībā audzētām zivīm jārūpējas pietiekami lielam personālam, kas ir apguvis attiecīgas zināšanas un pieredzi darbā ar zivīm un pārzina attiecīgo zivkopības sistēmu, lai varētu:

a) noteikt, vai zivīm ir labs veselības stāvoklis vai ne;

b) saprast zivju uzvedības pārmaiņu nozīmi; un

c) novērtēt, vai vide kopumā ir piemērota zivju labturībai, tostarp veselībai.

5. Zivis var ķert un manipulācijas ar tām veikt tikai kompetents un apmācīts personāls zivkopja uzraudzībā un saskaņā ar 14. pantu.

6. Zivju skaitam un saimniecības vienībām (iežogojumu kopumam, piemēram, dīķiem, sprostiem u. tml., kas izvietoti vienā un tajā pašā platībā) jābūt tādiem, lai normālos apstākļos zivkopis varētu nodrošināt, ka dzīvnieki tiek pareizi aprūpēti, tādējādi nodrošinot to labturību, tostarp veselību.

4. pants

Saimniecībā audzētas zivis nedrīkst izmantot publiskām izrādēm vai skatēm, ja šāda rīcība var kaitēt to labturībai, tostarp veselībai.

5. pants

1. Iežogojumus, kuros atrodas zivis, pārbauda vismaz reizi dienā, bet vēlams biežāk, izņemot gadījumus, kad biežas pārbaudes nav iespējamas nelabvēlīgu laika apstākļu vai dažu ekstensīvu zivkopības sistēmu īpatnību dēļ. Pārbaudi veic, pēc iespējas mazāk traucējot zivis.

2. Pārbaudēs īpaši jāpievērš uzmanība faktoriem, kas kaitīgi ietekmē zivju labturību, kā arī neparastas uzvedības pazīmēm, savainojumiem, sliktai veselībai vai palielinātai mirstībai.

3. Ja zivis uzvedas neparasti, ir savainotas vai to veselības stāvoklis ir slikts, vai ir novērota palielināta mirstība, par zivīm atbildīgā persona uzreiz veic attiecīgus pasākumus cēloņa noteikšanai un stāvokļa uzlabošanai, ja nepieciešams, ar veterinārārsta vai cita speciālista palīdzību.

Ja šo iemeslu dēļ zivīm ir jāveic rūpīga apskate, visas manipulācijas jāveic saskaņā ar 14. pantu.

Ja zivis jānogalina, tas jādara humāni, ievērojot 19. pantu.

4. Jebkura mirusi vai mirstoša zivs, tiklīdz iespējams, jāaizvāc tā, lai tas nekaitētu atlikušo zivju labturībai.

5. Jānovērtē ūdens kvalitāte (vismaz duļķainība, skābeklis, temperatūra, pH un sāļums); atkarībā no pārbaudāmā parametra šo novērtēšanu veic vizuāli vai ar piemērotu tehnisko ierīču palīdzību, un to veic tik bieži, cik nepieciešams konkrētām sugām un konkrētajai sistēmai, lai izvairītos no nepietiekamas zivju labturības, tostarp sliktas zivju veselības.

IEŽOGOJUMI, ĒKAS UN APRĪKOJUMS

6. pants

1. Ja attiecībā uz saimniecībā audzētām zivīm ir paredzēts ieviest jaunas vienības vai pārveidot vecās, jālūdz profesionāļu konsultācija veselības un citos labturības jautājumos.

2. Jaunas zivkopības metodes, jauns aprīkojums un jauni zivju iežogojumi vispusīgi un objektīvi jāpārbauda no zivju labturības, tostarp veselības, viedokļa, un pārbaužu veikšanas laikā tos nedrīkst komerciāli izmantot, kamēr nav konstatēts, ka tie atbilst prasībām saskaņā ar kompetentās iestādes noteikto procedūru.

7. pants

1. Ja zivju labturība, tostarp veselība, ir atkarīga no automātiskām vai mehāniskām sistēmām, uzstāda efektīvas signalizācijas sistēmas. Vajadzības gadījumā uzstāda arī rezerves sistēmas, lai strāvas vai aprīkojuma kļūmes gadījumā nodrošinātu zivju labturību, tostarp veselību.

2. Iežogojumu atrašanās vietām jābūt rūpīgi izraudzītām vai izveidotām tā, lai:

nodrošinātu pietiekamu tīra ūdens plūsmu iežogojumos saskaņā ar konkrēto zivkopības sistēmu un attiecīgās sugas vajadzībām;

mazinātu dabas un cilvēka radīto apdraudējumu risku.

3. Arī jūrā izvietotajām vienībām atrašanās vieta jāizvēlas tā, lai zivīm nerastos pārmērīgs kaitējums tad, kad jūrā ir nelabvēlīgi apstākļi.

8. pants

1. Saimniecībā audzēto zivju iežogojumu, ēku un aprīkojuma plānojumam, konstrukcijai un apkopei jābūt tādai, lai:

a) varētu nodrošināt bioloģisko pamatprasību apmierināšanu un zivju labturības, tostarp veselības uzturēšanu;

b) veicinātu zivju apsaimniekošanu;

c) mazinātu savainojumu un spriedzes iespējamību;

d) nebūtu asu stūru, izvirzījumu un materiāla, kas var kaitēt zivīm;

e) varētu zivis rūpīgi pārbaudīt saskaņā ar 5. panta 1. punkta noteikumiem;

f) tie būtu piemēroti laika apstākļiem un apkārtnei, kādā tie tiks izmantoti;

g) mazinātu saimniecībā audzēto zivju izbēgšanas risku un savvaļas zivju iekļūšanas risku;

h) tie būtu piemēroti slimību novēršanai un ārstēšanai, īpaši tīrīšanai un dezinficēšanai, vai tos uz laiku varētu atstāt neizmantotus, ja iespējams;

i) tie būtu viegli kopjami un tajos būtu viegli uzturēt higiēniskus apstākļus un labu ūdens kvalitāti, tostarp aizvākt atkritumus, saskaņā ar attiecīgās zivju sugas vajadzībām un konkrētās sistēmas prasībām.

2. Ēkas, aprīkojumu un iežogojumus izveido un uztur tādā stāvoklī, lai tie pēc iespējas labāk aizsargātu zivis no plēsējiem.

3. Jābūt attiecīgajiem iežogojumiem piemērotam paņēmienam, kā izvākt mirušas un mirstošas zivis.

4. Barošanas aprīkojums ir jāizveido, jākonstruē, jānovieto un jāapkopj tā, lai:

ūdens piesārņošanu samazinātu līdz minimumam;

barība visām zivīm būtu vienlīdz pieejama, tādējādi novēršot pārmērīgu konkurenci starp indivīdiem;

tas darbotos gandrīz jebkuros laika apstākļos un

barības daudzumu varētu kontrolēt.

5. Aprīkojumam, ko izmanto, lai zivis šķirotu pēc lieluma, ķertu ar tīklu un mehāniski pārvietotu saimniecības teritorijā, jābūt tādam, lai tā darbības laikā zivis netiktu savainotas.

Ja manipulāciju veikšanai ar zivīm izmanto tīklus, tiem jārada pēc iespējas mazāk savainojumu, un linuma acu izmēram jābūt piemērotam zivju lielumam, lai zivis nevarētu tīklā sapīties.

APSAIMNIEKOŠANA

9. pants

1. Lai cik vien iespējams mazinātu zivju spriedzi, agresiju un kanibālismu, veic dažādus pasākumus. Tā kā visas zivis neaug vienādi ātri, tad vajadzības gadījumā tās nošķir pēc lieluma. Veicot šķirošanu, ar zivīm manipulē iespējami maz un tām rada pēc iespējas mazāk spriedzes.

2. Zivju bara blīvumu regulē, ņemot vērā šādus kritērijus:

- zivju veselība un labturība, kā arī zivju bioloģiskajām vajadzībām atbilstoši vides apstākļi;

- konkrētā zivsaimniecības sistēma, jo īpaši iespējas uzturēt ūdens kvalitāti, kā arī barošanas tehnoloģija.

Optimālo zivju bara blīvumu nosaka, pamatojoties uz zināšanām par ūdens kvalitātes parametriem un citiem vietējiem zivsaimniecības apstākļiem, par zivju fizioloģiju un dzīvnieku veselības un labturības rādītājiem, tādiem kā uzvedība, spriedzes līmenis, savainojumi, apetīte, augšana, mirstība un slimības.

3. Lai mazinātu tādu slimības ierosinātāju uzkrāšanās risku, kas var kaitēt zivīm vai izraisīt slimības, un lai izvairītos no slimību izplatīšanās no vienas populācijas uz citu, iežogojumi regulāri jātīra un, ja iespējams, uz laiku jāatstāj neizmantoti.

4. Dzīvniekiem drīkst ievadīt tikai tās vielas, kas paredzētas terapeitiskiem vai profilaktiskiem mērķiem, ja vien zinātniskos pētījumos vai praksē nav apstiprinājies, ka attiecīgā viela nav kaitīga dzīvnieku labturībai, tostarp veselībai.

5. Nav atļauts apsaimniekošanas sistēmā iekļaut medikamentu regulāru izmantošana, lai kompensētu sliktus sanitāros apstākļus, sliktu apsaimniekošanas praksi vai maskētu sliktas labturības pazīmes, piemēram, sāpes un ciešanas.

10. pants

Ja zivju labturība, tostarp veselība, ir atkarīga no automātiskām vai citām mehāniskām sistēmām, tās pārbauda vismaz reizi dienā. Ja tiek atklāti defekti, tie jānovērš nekavējoties, vai, ja tas nav iespējams (piemēram, jūrā ir vētra), jāveic citi piemēroti pasākumi, lai pasargātu zivju labturību, tostarp veselību, līdz bojājumu būs iespējams novērst.

11. pants

1. Visām zivīm jābūt pieejamam pietiekamam daudzumam uzturvielām bagātas, sabalansētas un higiēniskas barības atbilstoši to fizioloģiskajām vajadzībām. Barība zivīm jādod tā, lai zivju starpā nepieļautu pārmērīgu konkurenci.

2. Pirms atsevišķām apsaimniekošanas darbībām, transportēšanas, nogalināšanas vai arī terapeitisku apsvērumu dēļ zivis nebaro, lai samazinātu metabolismu un atliekvielu izdalīšanos. Tas, cik ilgi zivīm var nedot barību pirms atsevišķām apsaimniekošanas darbībām vai nogalināšanas, atkarīgs no konkrētās sugas un dabas apstākļiem, īpaši no temperatūras. Jebkurā gadījumā šim periodam jābūt pēc iespējas īsākam. Sīkāka informācija par barošanas pārtraukšanu konkrētām sugām ir norādīta pielikumos .

3. Barošana, īpaši mazuļu un jauno zivju barošana, ir jāuzrauga.

4. Jāvairās pēkšņi mainīt barības veidu vai daudzumu vai barošanas metodes, ja vien tas nav nepieciešams zivju labturībai, tostarp veselībai. Nav atļauts izmantot tādas barošanas metodes, kas var būt kaitīgas zivīm vai pazemināt ūdens kvalitāti.

12. pants

1. Parametri, kas ietekmē ūdens kvalitāti, piemēram, skābeklis, amonjaks, CO2, pH, temperatūra, sāļums un ūdens caurtece ir savstarpēji saistīti. To pārmaiņas ietekmē ūdens kvalitāti un tādējādi arī zivju labturību. Ūdens kvalitātes parametriem vienmēr jābūt tādiem, lai nodrošinātu konkrēto sugu normālu aktivitāti un fizioloģiju, izņemot atsevišķus gadījumus, kad šie parametri nav atkarīgi no zivsaimniekiem, ar noteikumu, ka atrašanās vieta ir izraudzīta saskaņā ar 7. pantu. Nosakot ūdens kvalitātes parametrus, jāņem vērā arī tas, ka zivju sugu vajadzības dažādos zivju dzīves posmos, piemēram, kāpuriem, mazuļiem, pieaugušām zivīm, vai dažādā fizioloģiskā stāvoklī, piemēram, metamorfozē vai nārsta laikā, var būt dažādas. Ūdens kvalitātes parametri konkrētām sugām ir norādīti pielikumos2. Atkārtotas cirkulācijas sistēmās īpaša uzmanība jāpievērš ūdens kvalitātes uzraudzībai un uzturēšanai.

2. Zivis spēj dažādi pielāgoties pārmaiņām ūdens kvalitātē. Var gadīties, ka ir nepieciešama aklimatizācija, un tā jānodrošina tik ilgi, cik tas ir lietderīgi attiecībā uz konkrētajām zivju sugām. Jāveic attiecīgi pasākumi, lai panāktu, ka pēkšņas pārmaiņas ūdens kvalitātē nenotiek pārāk bieži.

3. Skābekļa koncentrācijai jāatbilst konkrētajām sugām un apstākļiem, kādos tās tiek turētas. Tā mainās, mainoties abiotiskajiem faktoriem (temperatūrai, sāļumam, atmosfēras spiedienam, oglekļa dioksīda koncentrācijai utt.), un to ietekmē apsaimniekošanas darbības (barošana, manipulāciju veikšana utt.). Dīķos skābekļa līmenis īpaši rūpīgi jāuzrauga tad, ja ir liels zivju blīvums un silts ūdens. Atkārtotas cirkulācijas sistēmās skābekļa līmenis pastāvīgi jāuzrauga, izmantojot sistēmu, kas precīzi uzrāda zivīm pieejamo skābekli un kurā ir arī trauksmes sistēma. Skābekļa līmeni var palielināt ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, izmantojot aerāciju, tieši ievadot skābekli, palielinot ūdens caurteci vai samazinot temperatūru.

4. Amonjaks un nitrīts ir zivīm ļoti toksiski, tāpēc nav pieļaujama šo vielu uzkrāšanās kaitīgā daudzumā. Amonjaka toksiskā forma ir nejonizēts amonjaks; nejonizētā daļa kopējā amonjaka slāpekļa koncentrācijā ir atkarīga no pH līmeņa, sāļuma un temperatūras. Atkarībā no izmantotās zivsaimniecības sistēmas ir dažādi paņēmieni, kā izvairīties no amonjaka un nitrīta uzkrāšanās, piemēram, palielinot ūdens caurteci, samazinot barošanu, izmantojot biofiltrāciju, samazinot blīvumu vai temperatūru.

5. Zivis elpojot rada oglekļa dioksīdu, un tas izšķīst ūdenī, veidojot ogļskābi un tādējādi pazeminot pH līmeni. Oglekļa dioksīda līmeni var ietekmēt augu un baktēriju metabolisms, kā arī ūdens temperatūra, sāļums un sārmainība. Oglekļa dioksīda uzkrāšanās kaitīgā daudzumā ir jānovērš, piemēram, izmantojot aerācijas sistēmas vai ķīmiskus līdzekļus saskaņā ar konkrēto zivsaimniecības sistēmu.

6. pH ir atkarīgs no daudziem ūdens kvalitātes faktoriem, to skaitā arī no humīnskābes, CO2 un izšķīdušo kalcija sāļu koncentrācijas. Ja vien iespējams, pH līmenis jāuztur stabils, jo visas pH izmaiņas izraisa kompleksas ūdens kvalitātes izmaiņas, kas var kaitēt zivīm.

7. Ūdens plūsmai un ūdens apmaiņai atbilstoši izmantotajai zivsaimniecības sistēmai jānodrošina zivīm piemērota ūdens kvalitāte, ņemot vērā arī citus faktorus, piemēram, temperatūru un zivju bara blīvumu, un tas jādara tā, lai nodrošinātu, ka ar izdalīšanos un metabolismu saistīto produktu daudzums nesasniedz toksisku līmeni.

13. pants

1. Saimniecībā audzētu zivju audzēšanas procesā slaukšanu veic apmācītas un kompetentas personas.

2. Pirms slaukšanas apsekojot zivis, var būt vajadzība izmantot nomierinošus līdzekļus. Manipulācijas ar zivīm jāveic un nomierinošie līdzekļi jāizmanto iespējami reti, lai mazinātu zivju savainošanu un stresu.

3. Ja tiek slauktas dzīvas zivis, izmanto anestēziju vai nomierināšanu, kas nepieciešama konkrētās sugas zivīm.

4. Ja dzīvu zivju slaukšanas procesā tiek izmantots saspiests gaiss, tām jāpiemēro pilnīga anestēzija.

5. Ja zivij jāizņem gonādas, zivs pirms šīs procedūras ir jānogalina.

14. pants

1. Ja ar zivīm ir jāveic kādas manipulācijas, tām jārada iespējami mazāk stresa un traucējumu attiecīgai zivij un citām zivīm un tās jāpaveic iespējami ātri. Var izmantot nomierinošu līdzekļus vai anestēziju.

2. Procedūrām un aprīkojumam, ko izmanto manipulācijās ar zivīm, jābūt tādiem, lai zivīm radītu pēc iespējas mazāk stresa un savainojumu.

Veicot ar zivi manipulācijas, tās ķermenis pietiekami jāatbalsta; zivi nedrīkst celt, turot tikai aiz atsevišķām ķermeņa daļām, piemēram, žaunu vākiem. Vislabāk manipulācijas ar zivīm veikt, neizņemot tās no ūdens (piemēram, izmantojot šķirošanas aparātus, kuros ūdens atrodas visu laiku). Ja manipulācijas veikšanai zivis nepieciešams izņemt no ūdens, to dara pēc iespējas ātri, un visam aprīkojumam, kas nonāk tiešā saskarē ar zivi, jābūt samitrinātam.

3. Procedūrās, kas ietver atsūknēšanu, jāsamazina savainojumu iespējamība. Proti, ir jānodrošina, lai atsūknēšanas pakāpe, spiediens un ātrums, kā arī augstums, no kura zivis krīt, kad tās atbrīvojas no sūkņa, atbilstu šim mērķim. Aprīkojumā nedrīkst būt raupju virsmu, kas var savainot zivis.

4. Ja manipulāciju atvieglošanai zivis tiek sadzītas barā, ir jāuzrauga ūdens kvalitāte, īpaši skābekļa daudzums, un jāuztur pietiekamā līmenī. Laikam, kurā zivis tiek turētas barā, jābūt pēc iespējas īsākam. Ja laikā, kad zivis atrodas barā, tās izrāda pārmērīgas satraukuma pazīmes, uzreiz jāveic atbilstošas darbības, piemēram, zivīm pieejamā tilpuma palielināšana vai ūdens bagātināšana ar skābekli.

5. Tikmēr, kamēr zivis tiek turētas iežogojumā, ūdens kvalitātes parametrus uzrauga un uztur attiecīgajām sugām piemērotā līmenī.

6. Nav atļauts dzīvas zivis ievietot ledū, lai saimniecībā ar tām veiktu manipulācijas.

15. pants

Pārvadājot zivis saimniecības robežās, jāievēro šādi noteikumi:

a) pirms pārvešanas zivis pārbauda, un pārvešanai nepiemērotas vai neveselas zivis netransportē, ja vien tas nav jādara terapeitisku apsvērumu dēļ. Pārvešanas laikā bojā gājušas zivis nodala no dzīvajām zivīm iespējami ātri, ja vien šāda darbība nekaitē atlikušo zivju labturībai;

b) zivis regulāri pārbauda. Jāņem vērā, ka ir svarīgi

pārvietošanas tilpnēs uzturēt skābekļa līmeni virs minimālā nepieciešamā līmeņa, kas noteikts dažādām zivju sugām;

uzturēt zemu oglekļa dioksīda līmeni; un

izvairīties no pārmērīgām ūdens temperatūras un pH pārmaiņām.

c) vajadzības gadījumā transportēšanas aprīkojumu, nekaitējot zivīm, tīra un dezinficē, lai novērstu slimību izplatīšanos.

16. pants

Lai nodrošinātu labu apsaimniekošanu, par saimniecības dokumentāciju ir atbildīgs zivkopis. Tiek reģistrēti dati par barošanu, zivju skaitu un svaru, zivju bara blīvumu, augšanu un ūdens kvalitātes kontroles pasākumiem, kā arī par apaugļotajiem ikriem, gametām, mazuļiem un dzīvajām zivīm, kas atrodas iežogojumā vai ārpus tā, par zivju mirstību, diagnosticētajām slimībām un lietotajiem medikamentiem.

GENOTIPA IZMAIŅAS

17. pants

1. Nedrīkst veikt dabīgās vai mākslīgās apsēklošanas procedūras, kas attiecīgajiem dzīvniekiem rada vai var radīt ciešanas vai savainojumus; dzīvniekus nedrīkst turēt izmantošanai lauksaimniecībā, ja, pamatojoties uz to fenotipu vai genotipu, ir paredzams, ka tas nelabvēlīgi iespaidos dzīvnieku veselību vai labturību.

2. Zivjaudzēšanas programmās kritērijiem, kas veicina zivju labturības un veselības uzlabošanos, jāpievērš vismaz tikpat liela uzmanība kā zivju produktivitātes kritērijiem. Jāveicina tādu zivju šķirņu saglabāšana vai radīšana, kas varētu ierobežot vai samazināt dzīvnieku labturības problēmas.

FIZISKĀ IZSKATA IZMAIŅAS

18. pants

1. Šajā ieteikumā “kropļošana” nozīmē procedūru, kas nav veikta terapeitiskos nolūkos un kurā radies jutīgas ķermeņa daļas bojājums vai šīs daļas zaudējums, vai ir mainīta kaulu struktūra.

2. Zivis sakropļot ir aizliegts.

3. Neatkarīgi no 2. punkta var izmantot iezīmēšanas metodes, bet tikai tad, ja tās zivij rada minimālu kaitējumu.

STEIDZAMA NOGALINĀŠANA

19. pants

1. Ja zivis ir slimas vai savainotas tik smagi, ka to ārstēšana vairs nav iespējama un transportēšana izraisītu tikai papildu ciešanas, zivis jānogalina uz vietas un bez kavēšanās, un tas jādara personai, kura ir apguvusi attiecīgas zināšanas un kurai ir pieredze nogalināšanas paņēmienu izmantošanā, izņemot gadījumus, kad zivis jānogalina steidzami, bet šāda persona nav pieejama.

2. Steidzamās nogalināšanas metodes izvēle ir atkarīga no zivsaimniecības sistēmas, no attiecīgās sugas, no zivju lieluma un no nogalināmo zivju skaita; jāapsver arī tas, vai nav ātri jānogalina lielas zivju grupas, lai novērstu slimības izplatīšanos.
Izmantotajām metodēm:

a) jāizraisa tūlītēja nāve vai

b) ātri jāpadara zivis nejūtīgas, līdz iestājas nāve, vai

c) jāizraisa nāve zivij, kas ir anestēzijas ietekmē vai efektīvi apdullināta.

3. Ir svarīgi uzraudzīt steidzamo nogalināšanas procedūru efektivitāti. Uzraudzību veicot, jāpievērš uzmanība šādām drošām pazīmēm:

uzreiz un neatgriezeniski beidzas elpošanas kustības (ritmiskas žaunu vāku kustības);

uzreiz un neatgriezeniski beidzas acu grozīšanās (acu vestibulārais reflekss – VOR), proti, beidzas acu kustība, kas raksturīga, kad zivs tiek šūpota no vienas puses uz otru. Mirušas zivs acis nekustas.

Ja jānogalina lielas zivju grupas, procedūras efektivitāte vispirms jāpārbauda, izmantojot paraugu.

4. Oglekļa dioksīda lietošana ir pieļaujama vienīgi tad, ja ātri jānogalina liels daudzums zivju, lai aizsargātu to labturību vai lai ierobežotu slimības izplatīšanos.

5. Nav atļauts nošķelt žaunas vai žaunu lokus, zivi pirms tam neapdullinot.

ZINĀTNISKĀ IZPĒTE

20. pants

Līgumslēdzējas puses veicina tādu zivsaimniecības sistēmu pētījumus, kurās ir pilnībā ņemtas vērā zivju bioloģiskās vajadzības un labturība, tostarp veselība. Pētījumos būtu jāpievēršas:

zivsaimniecības sistēmu attīstībai, tostarp zivju bara blīvumam un citiem ierobežojošiem faktoriem, pārbaudes metodēm, plēsēju kontrolei un vides stimulācijai, lai uzlabotu zivju labturību un veselību. Būtu jāpēta arī ūdens kvalitātes, barības izdales, zivju lieluma, labturības un mirstības mijiedarbība;

sāpju uztvere;

barošanas pārtraukšana;

zivju nogalināšanas metodes un liela zivju daudzuma nogalināšana slimību apkarošanas nolūkos;

ūdens kvalitātes parametri;

citi zivju labturības rādītāji.

PAPILDU NOTEIKUMI

21. pants

Šo ieteikumu pārskata piecu gadu laikā pēc tā stāšanās spēkā. To papildina ar šādu informāciju:

ar pielikumiem par konkrētām sugām, tiklīdz ir pieejami atbilstoši zinātniski dati vai praktiska pieredze, īpaši par prasībām attiecībā uz ūdens kvalitāti, zivju bara blīvumu, barošanu, sociālo uzvedību un vides struktūrām;

ar pielikumu, kurā ir konkrētu steidzamās nogalināšanas metožu apraksts, tiklīdz ir pieejami atbilstoši zinātniski dati vai praktiskā pieredze.