Publicēts: 23.12.2022.

1945.gadā starptautiskās tirdzniecības lielākās dalībnieces ierosināja dibināt PTO, bet sarunas nobloķēja Lielbritānija.

1947.gadā tika noslēgts Vispārējais Līgums par Tarifiem un Tirdzniecību (stājās spēkā 1948.gada 1.janvārī), kas paredzēja līgumslēdzēju pušu savstarpējās koncesijas un atsevišķus noteikumus, kas atvieglotu tirdzniecību dažādās sfērās, izņemot lauksaimniecības produktu tirdzniecību.

Kopš 1947.gada starp pasaules lielākiem starptautiskās tirdzniecības dalībniekiem notikuši 8 tirdzniecības sarunu raundi ar mērķi padarīt starptautisko tirdzniecību liberālāku. Tikai 8 sarunu raundā (Urugvajas raunds), kas notika no 1986 līdz 1994.gadam Ženēvā, kur 123 valstīm runājot par – tarifiem, ne-tarifu pasākumiem, noteikumiem, pakalpojumiem, intelektuālām īpašumtiesībām, strīdus izšķiršanu, tekstilu un arī par lauksaimniecību, tika panākta vienošanās par PTO dibināšanu. Rezultātā 1994.gadā tika parakstīts Marakešas līgums, ar ko nodibināta PTO. Marakešas Līgums ir saistošs visām PTO dalībvalstīm, tas nosaka vadlīnijas PTO Līgumu ieviešanai, balstoties uz kurām notiek sarunas par Līgumu nosacījumiem, par jauniem noteikumiem utt. PTO oficiālais dibināšanas datums ir 1995.gada 1.janvāris. PTO mītne atrodas Ženēvā.

Urugvajas sarunu raunda rezultātā 1995.gadā stājās spēkā Līgums par Lauksaimniecību ar mērķi reformēt lauksaimniecības sektoru un padarīt to vairāk tirgus orientētu un taisnīgāku. Līgums satur PTO dalībvalstu saistības tirgus pieejas uzlabošanā un tirgus kropļojošo lauksaimniecības subsīdiju samazināšanā. Šīs saistības attīstītajām valstīm bija jāievieš 6 gadu laikā no 1995-2001.gadam, jaunattīstības valstīm 10 gadu laikā no 1995.- 2005.gadam. Uz doto brīdi PTO pašlaik ir 148 dalībvalstis, tostarp ES 25 dalībvalstis.

Latvija uzsāka iestāšanās PTO sarunas 1993.gadā un kļuva par pilntiesīgu tās dalībvalsti 1999.gada 10.februārī, iestājoties organizācijā kā neatkarīga valsts un turpmāk apņemoties veidot savu ekonomikas un tirdzniecības režīmu saskaņā ar PTO noteikumiem un saistībām.

1998.gada 14.oktobrī Ženēvā tika parakstīts “Protokols par Latvijas pievienošanos Marakešas līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu”, ar ko Latvija pievienojas PTO Līgumam.

Iestājoties PTO, Latvija piesaistīja savus piemērojamos importa nodokļus gan rūpniecības, gan lauksaimniecības produktiem maksimālam līmenim jeb griestiem, ko nedrīkst pārkāpt un kas ir piemērojams visām PTO dalībvalstīm. Tāpat arī Latvija uzņēmās noteiktas saistības pakalpojumu tirdzniecības jomā – noteiktus nosacījumus, kādus piemēro visām PTO dalībvalstīm.

Kopš brīža, kad Latvija ir kļuvusi par ES dalībvalsti Latvijas un tāpat arī pārējo jauno ES dalībvalstu saistības PTO tika konsolidētas ar ES-15 PTO saistībām un tagad Latvijai saistoši ir ES-25 kopējie nosacījumi, kas nostiprināti PTO saistību grafikos.

Latvija kopš 1991. gada 17. septembra ir ANO dalībvalsts. ANO Apvienoto Nāciju Konferences par tirdzniecību un attīstību (United Nations Conference on Trade and Development – UNCTAD) (ANO subsidiāra iestāde) (UNCTAD.ORG >> Home) ietvaros ir izveidotas vairākas dažādu izejvielu preču (no kuru ražošanas un tirdzniecības ir atkarīgas daudzas pasaules nabadzīgās valstis) starptautiskās organizācijas (Commodities Branch), t.sk.:

  • Starptautiskā Kafijas organizācija;
  • Starptautiskā Kakao organizācija;
  • Starptautiskā Cukura organizācija;
  • Starptautiskā Graudu padome;
  • Starptautiskā Olīveļļas organizācija;
  • Starptautiskā Tropiskās koksnes organizācija u. c. rūpniecības produktu organizācijas.

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (Food and Agriculture Organisation – FAO) ietvaros darbojas arī 11 Starpvaldību grupas (Intergovernmental Group):

Starptautiskā Kafijas organizācija (International Coffee Organisation)  pastāv kopš 1963. gada un apvieno gan kafijas eksportētājvalstis, gan importētājvalstis (kopā 74 organizācijas dalībnieces). Organizācijas locekle ir arī Eiropas Savienība ar tās25 dalībvalstīm, tostarp Latviju, kas pieder pie organizācijas importējošiem biedriem. Organizācijas locekļiem ir saistošs Starptautiskais Kafijas līgums, 2001 (pašlaik Latvija un vēl citas ES dalībvalstis ir pievienošanās procesā šim Līgumam). Starptautiskās Kafijas organizācijas pamatuzdevums ir nodrošināt kafijas ražotājvalstu un patērētājvalstu starptautisko sadarbību, veicinot kafijas tirdzniecību un kafijas rūpniecības attīstību, kā arī veikt praktiskus ieguldījumus attīstības valstu dzīves standartu uzlabošanai.

Starptautiskā Kakao organizācija (International Cocoa Organization) dibināta 1973. gadā, pamatojoties uz pēdējo (sesto pēc kārtas) 2001. gada Starptautisko Kakao līgumu, un aptver 13 eksportētājvalstis un 40 importētājvalstis (Latvija, kā ES dalībvalsts to skaitā). Starptautiskā Kakao organizācijas biedri ir 80% no kakao ražojošām valstīm un 60% no kakao patēriņa valstīm. Organizācijas mērķis ir veicināt ilgspējīgu kakao ražošanu caur kakao ražojošo saimniecību paplašināšanu (nozarē daudz pārstāvēts privātais sektors), ieviešot un finansējot noteiktus projektus, lai tādējādi uzlabotu sadarbību starp kakao ražotājiem, tirgotājiem un šokolādes un kakao produktu patērētājiem. 

Starptautiskā Cukura organizācija (International Sugar Organization) dibināta kā starpvaldību institūcija, kuras mērķis ir uzlabot cukura tirdzniecības nosacījumus pasaulē. Ofisa mītne atrodas Londonā. Organizācijai pievienojušās 71 dalībvalsts (ES tai skaitā, Latvija), un tās biedri ir  83% no cukura ražotāj valstīm un 65% - no cukura patēriņa valstīm. Starptautiskā Cukura organizācijas darbība pamatojas uz Starptautisko Cukura līgumu, 1992, kurš paredz aktivitātes: regulāra viedokļu apmaiņa (sesijas divreiz gadā – maijā un novembrī) starp lielākajām ražotājvalstīm un patērētājvalstīm un tirgotājiem starpvaldību līmenī; ikgadējo semināru rīkošana, lai paplašinātu zināšanas un izpratni par pasaules cukura tirgus problēmām un uzlabotu tirgus caurskatāmību; darba grupu organizēšana par īpašiem jautājumiem, dažādu projektu īstenošana un atbalsts jaunattīstības valstīs. Organizācija paplašina tradicionālās aktivitātes – pamatojoties uz cukura tirgus attīstības analīzi, veic īstermiņa un ilgtermiņa prognozēšanu šajā nozarē.

Starptautiskā Graudu padome (International Grains Council) ir starpvaldību organizācija attiecībā uz graudu tirdzniecību. Starptautiskā Graudu padome pārvalda Graudu tirdzniecības konvenciju (GTC, 1995) un sadarbojas ar Pārtikas Palīdzības komiteju, kas izveidota saistībā ar Pārtikas palīdzības konvenciju (FAC, 1999). Starptautiskās Graudu padomes mītne atrodas Londonā kopš 1949. gada, Padome organizē divas regulāras sesijas gadā (parasti jūnijā un decembrī). Starptautiskās Graudu padomes funkcijas ir pārraudzīt Graudu Tirdzniecības konvencijas ieviešanu, piedalīties diskusijās par graudu tirgus attīstības iespējamām tendencēm. Padome attīsta un sponsorē projektus (finansēšanu veic ANO Kopējai preču fonds – CFC). Savukārt Pārtikas Palīdzības sesijās tiek aicināti novērotāji no starptautiskām organizācijām: ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO), Pasaules Pārtikas programmas (WFP), Pasaules Tirdzniecības organizācijas (WTO), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un ANO tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD). Starptautiskās Graudu padomes locekļu skaits: eksportētāji - 10 valstis (arī ES-25), importētāji – 17 valstis; Pārtikas Palīdzības komitejā – 8 locekļi ( ES un tās dalībvalstis).

Starptautiskā Olīveļļas padomes (Internationale Olive Oil Council) funkcija – organizēt olīveļļas tirdzniecību starptautiskajā tirgū un nodrošināt starptautisko sadarbību, lai sasniegtu kopējo mērķi - aizsargāt un saglabāt olīvkokus (vide) un olīveļļas ražošanu pasaulē. Starptautiskā Olīveļļas padome dibināta 1956. gadā un ir atbildīga par Starptautiskā olīveļļas un galda olīvu līguma 1986 administrēšanu. Līguma mērķis – veicināt olīveļļas tirgus attīstību, sakārtot olīvu produktu ražošanas standartus, modernizēt olīvkoku audzēšanu, olīveļļas ražošanu un galda olīvu pārstrādi, ieviešot jaunas tehnoloģijas. Starptautiskajā Olīveļļas padomē darbojas 13 valstis, to skaitā Eiropas Savienība (arī Latvija kā ES dalībvalsts).

Starptautiskā Tropiskās koksnes organizācija ir starpvaldību organizācija, kuras mērķis ir veicināt tropisko mežu aizsargāšanu un ilgspējīgu attīstību, kā arī tropiskās koksnes resursu racionālu izmantošanu un tirdzniecību. Organizāciju pārstāv 59 dalībvalstis: gan tropiskās koksnes ražotājvalstis, gan tropiskās koksnes patērētājvalstis, ES to skaitā Tropiskās koksnes organizācija dibināta 1986. gadā ANO ietvaros un tās biedri aptver 80% no tropisko mežu resursiem un 90% no tropiskās koksnes tirdzniecības pasaulē. Organizācijas vadās pēc 1994. gadā noslēgtā Starptautiskā Tropiskās koksnes līguma (Latvijai kā ES dalībvalstij ir pienākums pievienoties šim līgumam), kurā noteikti mērķi - no vienas puses ilgspējīgi saglabāt dabas resursus un no otras puses veicināt tropiskās koksnes tirdzniecību un palīdzēt tropiskās koksnes ražotājvalstīm ekonomiski attīstīties, piesaistot finansējumu programmu, projektu u.c. aktivitāšu veikšanai.

Starpvaldību grupas (IGG) attiecībā uz citrusaugļiem, tropiskajiem augļiem, banāniem, rīsiem, graudiem, tēju, eļļu, eļļas augu sēklām un taukiem, gaļu. Grupas darbojas organizējot regulāras sesijas, kurās identificē problēmas noteiktā preču sektorā, analizējot statistikas informāciju, pārrauga pamata produktu piedāvājuma/pieprasījuma plūsmas pasaules tirgū, un paredz atbalsta pasākumus pārtikas drošības analīzes u.c. programmām.