Atjaunināts: 19.03.2024.
Martini, R. (2023), "Towards a taxonomy of agri-environmental regulations: A literature review", OECD Food, Agriculture and Fisheries Papers, No. 194, OECD Publishing, Paris
Kopsavilkums: Noteikumi ir svarīga politikas instrumentu kopuma daļa, ko valdības var izmantot, lai sasniegtu klimata un vides mērķus lauksaimniecībā. Šajā ziņojumā ir apskatīta esošā literatūra par lauksaimniecības vides noteikumu īpašībām un novērtējumu. Tiek secināts, ka tiešie pierādījumi par agrovides noteikumu rezultātiem un rentabilitāti kopumā ir ierobežoti un specifiski situācijai. Tomēr taksonomija, kas klasificē un organizē informāciju par noteikumiem, var sniegt priekšstatu par to skaitu, aptvertajām vides jomām un piemērošanas mērogu un dziļumu. Tas, var būt noderīgi, lai novērtētu progresu saistībā ar starptautiskajām saistībām attiecībā uz rīcību klimata pārmaiņu mazināšanā un citu analīzi.
Atslēgas vārdi: Lauksaimniecība, klimata pārmaiņas, vide
Pieejams: https://doi.org/10.1787/1066cdef-en
Gruère, G., et al. (2023), "Pursuing higher environmental goals for agriculture in an interconnected world: Climate change and pesticides", OECD Food, Agriculture and Fisheries Papers, No. 193, OECD Publishing, Paris
Kopsavilkums: Daudzu valstu valdības cenšas sasniegt augstākus vides mērķus lauksaimniecībā. Tomēr savstarpēji saistītā pasaulē vienpusēja vides politikas pieņemšana lauksaimniecībā var samazināt ražotāju konkurētspēju un izraisīt piesārņojuma noplūdi. Šajā ziņojumā analizētas šīs problēmas un apspriesti politikas risinājumi, galveno uzmanību pievēršot diviem piemēriem: klimata pārmaiņu mazināšanas politikai un politikai, kas ierobežo pesticīdu ietekmi uz vidi. Tiek konstatēts, ka konkurētspējas un noplūdes ietekmes apjoms ir atkarīgs no tirgus apstākļiem, piesārņojuma intensitātes atšķirībām un pieņemtās vides politikas veida. Lai uzlabotu lauksaimniecības ekoloģiskos rādītājus, vienlaikus saglabājot pasaules tirgu priekšrocības, ir identificēti divi politikas virzieni. Pirmais ceļš balstās uz “tiešu” vides politiku, piemēram, tirgus instrumentiem vai noteikumiem, kas ātri un efektīvi ierobežo ietekmi uz vidi, bet var prasīt papildu politikas, lai ierobežotu to potenciālo konkurētspēju un noplūdes ietekmi. Otrais ceļš ietver alternatīvu politiku, kas darbojas lauksaimniecības piedāvājuma, pieprasījuma vai privātā sektora iesaistes jomā un kas ierobežo konkurētspēju un noplūdes ietekmi, bet var prasīt laiku, lai tā būtu ekoloģiski efektīva.
Atslēgas vārdi: Lauksaimniecības politika, klimata pārmaiņas, piesārņojuma noplūde, pesticīdi, konkurētspēja, vides politika, tirdzniecības politika
Pieejams: https://doi.org/10.1787/99d917ab-en
OECD (2022), Making Agri-Environmental Payments More Cost Effective, OECD Publishing, Paris
Kopsavilkums: Agrovides maksājumu shēmas, kas darbojas kā brīvprātīgi pasākumi, kuros maksā lauksaimniekiem par noteiktu vides kritēriju sasniegšanu, ir ieguvušas arvien lielāku interesi un popularitāti politikas veidotāju un lauksaimnieku vidū. Tomēr arvien vairāk pierādījumu liecina, ka lielākajai daļai šādu īstenoto shēmu ir bijusi maza ietekme uz vidi. Pamatojoties uz OECD līdzšinējo darbu, šajā ziņojumā ir noteikti un apspriesti “paraugprakses” izstrādes principi rentablām agrovides maksājumu shēmām. Šajā nolūkā ziņojumā ir pārskatīta literatūra, izstrādāta politikas spektra sistēma, kurā maksājumu veidi ir klasificēti, pamatojoties uz galvenajām izstrādes funkcijām rentablu rezultātu sasniegšanai, un izklāstītas politikas simulācijas, ko veic, lai novērtētu dažādu maksājumu shēmu rentabilitāti, un daudzvalstu izvēles eksperiments, ko veic ar lauksaimniekiem, lai izpētītu to preferences dažādiem maksājumu veidiem, sākot no praksē balstītiem līdz uz rezultātiem balstītiem maksājumiem.
Atslēgas vārdi: agrovides maksājumi, ietekme uz vidi, rentabilitāte
Pieejams: https://doi.org/10.1787/4cf10d76-en
OECD (2016), Farm Management Practices to Foster Green Growth, OECD Green Growth Studies, OECD Publishing, Paris.
Kopsavilkums: Šajā ziņojumā aplūkotas saimniecību pārvaldības prakses ar zaļās izaugsmes potenciālu – sākot ar lauksaimnieku virzītām inovācijām (kā tādas, kas tieši saistītas ar augsni un ūdeni, integrēto augu aizsardzību, bioloģisko lauksaimniecību) līdz zinātnes virzītām tehnoloģijām (kā biotehnoloģijas un precīzā lauksaimniecība). Globālais pārtikas pieprasījums var tiks sasniegts tikai ilgtspējīgā veidā, ja jauna veida lauksaimnieciskās ražošanas metodes un inovatīvas tehnoloģijas tiks izmantotas, lai veicinātu ražošanas sistēmu produktivitāti, stabilitāti un elastību ar augstākiem mērķiem par ražu palielināšanu, t.sk. ūdens un enerģijas taupīšanu, risku mazināšanu, produktu kvalitātes uzlabošanu, vides aizsardzību un klimata pārmaiņu mazināšanu.
Atslēgas vārdi: zaļā izaugsme, integrētā augu aizsardzība, augsnes un ūdens aizsardzība, bioloģiskā lauksaimniecība, precīzā lauksaimniecība, biotehnoloģijas.
OECD (2015), Fostering Green Growth in Agriculture: The Role of Training, Advisory Services and Extension Initiatives, OECD Green Growth Studies, OECD Publishing, Paris.
Kopsavilkums: Investēšana zināšanās ar mērķi veicināt videi draudzīgu saimniekošanas prakšu izmantošanu parasti tiek uztverta kā galvenais virzītājs inovāciju procesiem lauksaimniecībā. Tomēr dažādas pārmaiņas valstu un globālā līmenī ir novedušas pie būtiskām izmaiņām konsultāciju pakalpojumu ievirzē – kā tie tiek organizēti un kādas metodes tie izmanto.
Šajā ziņojumā apskatīta saimniecību konsultāciju pakalpojumu loma, sniegums un ietekme, kā arī atsevišķu OECD valstu pieredze šajā jomā. Ziņojums sniedz ieguldījumu OECD darbā attiecībā uz zaļo izaugsmi un uzsver izpētes, attīstības, inovāciju, izglītības, sadarbības partneru un informācijas aprites lomu ilgtspējīgā produktivitātes celšanā. Tajā sniegtas labo prakšu vadlīnijas un rekomendācijas un apkopotas veiksmīgu konsultāciju un apmācību centru, kā arī zaļo izaugsmi veicinošu pasākumu iezīmes. Īpaši pievērsta uzmanība investīcijām zināšanās, kas veicina videi draudzīgas saimniekošanas prakses izraudzītās OECD valstīs – Austrālijā, Kanādā, Anglijā un Velsā, kā arī Grieķijā un Jaunzēlandē.
OECD (2013), Policy Instruments to Support Green Growth in Agriculture, OECD Green Growth Studies, OECD Publishing.
Kopsavilkums: Zaļo izaugsmi var definēt kā ekonomiskās izaugsmes un attīstības stimulēšanu, nodrošinot, ka dabas vērtības var turpināt sniegt resursus un vides pakalpojumus, kas nepieciešami cilvēku labklājības nodrošināšanai.
Pētījuma mērķis ir apvienot OECD valstu pieredzi politiku, programmu un iniciatīvu veidošanā un ieviešanā, kas saistītas ar zaļo izaugsmi lauksaimniecības sektorā. Pētījumā apskatīti šādi jautājumi - zaļā izaugsme un lauksaimniecība, zaļās izaugsmes stratēģijas lauksaimniecībā OECD valstīs, politikas, kas veicina produktivitāti un resursu efektivitāti zaļās izaugsmes kontekstā, politikas, kas orientētas vides kvalitātes uzlabošanai.
OECD (2012), Evaluation of Agri-Environmental Policies: Selected Methodological Issues and Case Studies OECD Publishing.
OECD (2010), Linkages between Agricultural Policies and Environmental Effects: Using the OECD Stylised Agri-environmental Policy Impact Model, OECD Publishing.
OECD (2010), Guidelines for Cost-effective Agri-environmental Policy Measures, OECD Publishing, Paris.
Kopsavilkums: Šī vadlīniju projekta mērķis ir palīdzēt politiku veidotājiem, sniedzot tiem papildus instrumentus izmaksu efektīvu agro-vides politiku veidošanai un ieviešanai. Tas vērsts uz vides standartiem, vides nodokļiem, agor-vides maksājumiem un tirgojamu atļauju shēmām, kas risina agrovides problēmas. Svarīgi, ka šī pētījuma mērķis nav veicināt kādu konkrētu politikas instrumentu vai instrumentu kopumu kādā OECD valstī, bet uzlabot sapratni par to, kā dažādi politikas instrumenti var tikt izmantoti, kādā kontekstā tie var tikt izmantoti un kuri aspekti un īstenošanas jautājumi ir būtiskākie, lai attiecīgais instruments būtu efektīvs.